– Ahā, jūs vēl šobaltdien pazīst! 13
– Nesūdzos, pazīst. Līvu laukumā viens klasisks bomzis jautā krieviski – Dobeļa kungs, kā klājas? Tā ka politiķiem teikšu – ar krievvalodīgajiem, ar mazākumtautībām jāstrādā. Kā balsotāji par neatkarību apmeklējam skolas, stāstām par vēsturi. Zolitūdē biju krievu skolā. Manīju, ka ne visām skolotājām patika, kā saruna ar jaunatni notiek. Acīmredzot savās stundās viņas stāsta gluži ko citu. Vajadzētu pasekot, kā krievu skolās pasniedz vēsturi.
– Tas tāds rūpīgi glabāts noslēpums. Bet kāda bija skolēnu atsaucība?
– Nejutu negatīvu noskaņu ne pret stāstīto, ne pret to, ka runāju latviski. Tiesa gan, sarežģītākos jautājumos pārgāju uz krievu valodu, lai skolēni saprastu būtību. Tā ka var piekrist, ka cittautiešos lojalitāte pret valsti lēnām pieaug, un kaut vai Ždanokas partijas vājās sekmes vēlēšanās liecina, ka “grūti audzināmo” nav daudz.
– Kā jūs, Dobeļa kungs, saprotat to, ko runā senais cīņubiedrs Imants Kalniņš? Viņš sakās esam palicis nacionāls cilvēks, bet Latvijas nacionālās intereses saprot citādi nekā pašreizējie varneši. Ideāli Imkam ir, bet daudzi ļaudis ir neziņā, kā komponists pārvērties…
– Oi! Savilksim summu no Kalniņa teiktā. No ES un NATO viņš aicina izstāties. Vietā neko skaidri nepiedāvā. Vairākkārt dzirdēta Krievijas un stiprā līdera Putina slavināšana. Nedomāju, ka komponists pie šādām idejām nonācis tāpēc, ka viņam galvā izcēlies jūklis. Kalniņš bijis un ir visai labs domātājs. Līdz ar to atliek aizņemties frāzi no “Asās slotas” – “Nepatīkami, bet fakts”. Tā noticis, ka Imants Kalniņš ieņēmis citu, prokrievisku nometni un nez vai ir “atgriežams”. Žēl, ka tā. Žēl, ka krievu saziņas līdzekļi steidzas to izmantot, jo zina, ka nu Imants vienu otru gadījumu skaidros vajadzīgajā mērcē un vilks mugurā kreklu ar Putina vaigu. Man atliek paraustīt plecus. Tas nav darīts Latvijas valsts labā. Nenoliedzami, Kalniņam ir nopelni brīvības atgūšanā, nemaz nerunājot par mūziku. Bet citi kultūrcilvēki arī nestāvēja malā.
Tagad Kalniņš izplūst rūgtā kritikā par mūsu valsts izdarītajām izvēlēm, cildina Krieviju kā vērtību glabātāju, nopeļ Ameriku kā pasaules kaklakungus, bet lai viņš ciešāk ielasās vēsturē un ieskatās mūsdienās, kā uz visām pusēm snaikstās Maskavas roka. Krievijas diplomātijai ir gadu simtos izstrādāta pieredze, tāpat kā metodes, ar ko apstrādā savu tautu. Maskava cīnās par ietekmes sfēru saglabāšanu un atradīs jebkam attaisnojumu.
