Tikai viens nenoliekts pirksts. Dmitrija Petrenko jautājums neatkarības laika paaudzei 0
Ja Aleksandrs Moločņikovs savu ideju būtu izvērsis pats, saruna par vienaldzību, visticamāk, būtu citāda, jo tās fundamentā iegultu režisoram pazīstamā Krievijas realitāte un pieredze, taču objektīvu apstākļu dēļ liepājniekiem nācās ar to tikt galā bez viņa palīdzības, un neizbēgamās konteksta izmaiņas iestudētājiem ir sagādājušas vienu otru šķērsli, kas izrādē nav pilnībā pārvarēts.
Pirmkārt, mākslīgi saasinātā situācija ar kaut kur pie mums notikušo teroraktu dramatiskajā materiālā neiegūst tik lielu svaru, lai pietiekami izkāpinātu kontrastu starp čata sarunu virspusējo tematiku un bīstamā stāvokļa ignorēšanu, un, otrkārt, attieksme pret totālas kontroles iespējamību mūsu sabiedrībā ir pārāk nenopietna, lai publikas uztvere bez lēciena pārslēgtos uz otrajā daļā piedāvāto situāciju.
Neraugoties uz to, Dmitrijs Petrenko sadarbībā ar Rasu Bugavičuti-Pēci, nedaudz pārbīdot dramaturģiskos akcentus un fiksējot pats savu skatpunktu, ir radījis vizuāli saistošu izrādi ar finālā uzdotu nesaudzīgu jautājumu savai paaudzei.
Visi izrādes personāži ir trīsdesmitgadnieki, tātad paaudze, kas dzimusi reizē ar mūsu atgūto neatkarību un nonākusi pie sliekšņa, aiz kura tai jākļūst par tālākās attīstības virzošo un noteicošo spēku.
Režisors kopā ar vizuālās dramaturģijas duetu – Reini un Kristu Dzudzilo – uz skatuves izveido tādu kā paaudzes skici: tehnoloģiju bērni krāsainos būrīšos ar visām savām rotaļlietiņām, atribūtiku un stilistiskajām izpausmēm.
Onlainā sarīkotais klases salidojums ļauj režisoram uz viņu “ikdienības panorāmu” palūkoties caur vieglu ironijas prizmu
un izrādes dalībniekiem saglabāt tik ciešu saiti ar šodienas realitāti, lai katrs skatītājs tēlos ieraudzītu kaut ko viegli atpazīstamu vai pat sev raksturīgu.
Aktieri ar savu atraisīto spēli uz piecām izolētām platformām neuzbāzīgi paprovocē mūsu iztēli, un publika ar savām asociācijām rada zālē nepieciešamo atmosfēru, kurā pārliecinoši sprēgā mūsdienīgā tīkla komunikācija.
Katram te ir kāds mazs “veiksmes stāstiņš”, ar kuru var pafleksēt* citu priekšā, un tas ir cool*.
Ja česna*, nekādi dižie sasniegumi tie nav, pie ļimona* vēl neviens nav ticis, bet cepties* arī nav par ko. Ieņemam pa malciņam savu iecienīto šmigu*, palaižam kādu prikolu*, atceramies, kurš kuru skolas laikā šūpināja*, un citas figņas*.
Lai nav tik garlaicīgi, varam arī drusciņ pabesīt* viens otru un uzspēlēt česno* atbilžu spēli ar pirkstu noliekšanu. YOLO*.
Agrāk dramaturgi tos sauca par “aizbildinājumtekstiem”.
Ar nodomu bez dziļākas jēgas veidoti naratīvi, kurus vislabāk interpretēt pēc principa – ieklausāmies, par ko tie nerunā. Savstarpējās sarunas nekur tālāk par bulvārpreses tematisko līmeni nesniedzas.
Laura menedžē ienesīgus projektus, Pēteris ar zināmiem panākumiem raksta mūziku, Dāvids kā armijas pārstāvis demonstrē mazliet uzpumpētu patriotismu, bet Aleksandrs halturē ar dzīvokļu remontiem.
Vienīgais intelektuālis izrādē mazliet paflirtē ar humanitārām lietām,
un bez īpašas piepūles kļūst redzams, ka visiem te ir tikai viena interese – kā tikt pie naudas un paslēpties šodien piedāvātajos dzīves standartmodeļos.
Aktieri savus skatuviskos tēlus veido caur detaļām, atrodot un ieplūdinot spēlē katram personāžam raksturīgas izturēšanās nianses, un tādējādi padara tos gana spilgtus un publikai pievilcīgus. Rodas tāda teatrāla ilūzija, ka viņi visi zina, ko grib, lai gan faktiski visi grib tikai to, kas jāgrib saskaņā ar šablonu.
Izbijušo skolas biedru laiks ir aizgājis eleganti vienveidīgi un nepielūdzami,
pašiem pat neapjaušot, ka laiks, ko tu neizmanto, dzīvē pavēršas pret tevi. Viņu dzīve ir kļuvusi sekla kā ūdentiņš, pa kuru katrs bez bažām var bradāt un noraudzīties, kā tajā plunčājas citi.
Nāksies vien atzīt, ka teātra piedāvātā trīsdesmitgadnieku skice no malas diez cik glaimojoša vis neizskatās.
Vāclavs Havels savulaik teica: “Cilvēks, kas nav iesakņojies šajā pasaulē ar augstāku atbildības sajūtu nekā tikai ar atbildību par paša izdzīvošanu, ir demoralizēts.”
Tas ir viens no simptomiem tai dvēseles slimībai, kuru sauc par vienaldzību un kuru diagnosticēt savā izrādē cenšas Dmitrijs Petrenko. Mūsdienu cilvēks ar savu fragmentāro apziņu un pajukušo vērtību skalu nespēj ne par ko īsti iestāties vai uzņemties atbildību, ne par ko izšķirties, ja vien tas neskar viņa privāto interešu sfēru.
Izrādes otrais cēliens iezīmējas ar negaidītu lūzuma momentu,
kas piespiež publikas uztveri pārcelties pilnīgi citā realitātē. Varoņu nonākšana slēgtajā melnajā istabā, kas atveras skatuves vidū dažus metrus virs grīdas, ir apzināti veidota fikcija.
Uz lielā prospekta mainās milzīgas personāžu bildes, un “melnais caurums” parādās tieši smadzeņu rajonā, vedinot uz domu, ka šī simulācija ir kaut kāds murgs pēc onlainā pārtrūkušā salidojuma.
Klātesošo rīcība ir diezgan neadekvāta un aktieriskā izpildījuma ziņā nedaudz haotiska (iespējams, režisoram vajadzēja piemeklēt citu aktiereksistences veidu), taču tā iezīmē jūtamu apjukuma un baiļu dominanci.
Mēģinot rast izeju no sirreālās ieslodzījuma situācijas, izrādes personāži atgriežas pie pārtrauktās “godīgo atbilžu” spēles un nonāk pie jautājuma:
vai viņi ir gatavi viens otru nodot, lai tiktu no šejienes ārā?
Tas ir ļoti smags un bīstams jautājums, kuru teātris ir izšķīries uzdot veselai paaudzei.
Kaut ko teikt par grēku šodien droši vien izklausīsies arhaiski, taču nenāktu par ļaunu atcerēties, ka nodevību Dante ievietoja pašā pēdējā – devītajā – elles lokā. Un izrādes veidotāju atbilde ir satraucoša – tikai viens nenoliekts pirksts.
“Vienaldzības gadsimts”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, Rasas Bugavičutes-Pēces dramaturģija, Aleksandra Moločņikova ideja, Kristas un Reiņa Dzudzilo vizuālā dramaturģija, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Everita Pjata-Gertnere, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Gatis Maliks, Kaspars Kārkliņš.
Tuvākā izrāde: 14. martā.
* Teātra vārdnīca: pafleksēt – izrādīties; cool – lieliski; česna – godīgi; ļimons – miljons; cepties – satraukties par kaut ko; šmiga – alkohols; prikols – joks; šūpināt – pārgulēt; figņa – muļķības; pabesīt – kaitināt; YOLO – akronīms frāzei “tu dzīvo tikai vienreiz”.
