Dižu literātu liktenīgās kaislības: no de Sada līdz Selindžeram 5
Nav vienkārši būt ģēnija sievai: šodien viņš tevi glezno, velta poēmu vai romānu, bet rīt jau pamet tavas draudzenes dēļ vai izdomā ko vēl trakāku… Lūk, dažu pazīstamu rakstnieku dīvainās attiecības ar sievām un mīļākajām, attiecības, kuras diezin vai iespējams nosaukt par laimīgām.
Marķīzs de Sads: izvirtības mūža garumā
Donatjēns Alfonss Fransuā, pazīstams kā marķīzs de Sads (06.02.1740-1814), piedzima Parīzē, bija izlutināts zēns ar nevaldāmu temperamentu, kļuvis par vīrieti, bieži mainīja mīļākās, kā arī plaši izmantoja prostitūtu pakalpojumus. De Sada tēvs meklēja dēlam bagātu sievu, jo dzimtas īpašumu, aristokrātiski šķērdējot naudu, bija ievērojami sarukuši. Tā nu 1763. gadā de Sads apprecējās ar Renē Pelažī de Montreiju, Francijas nodokļu palātas prezidenta meitu, bet jau pēc pāris mēnešiem laulībā nonāca cietumā, jo kādu prostitūtu, Žannu Testāru, pamudināja uz “ķecerīgiem sakariem”, izmantojot seksuālajās attiecībās krustu. Tomēr marķīzu ātri izlaida no cietuma, un ģimene turpināja dzīvot dzimtas pilī Lakostā, kur – gan pilī, gan marķīza gultā – viesojās arī viņa sievasmāsa Anna Prospēra.
Pirmais lielākais skandāls izcēlās 1768. gadā, kad de Sads ievilināja pilī kādu ubadzi, apsolot viņai darbu. Sieviete saprata, ka viņu pieņem par kalpotāju, bet de Sadam prātā bija gluži kas cits, – viņš sievieti izģērba, sasēja un nopēra ar pātagu. Pēc šī notikuma marķīza sievasmāte pieprasīja apcietinājuma orderi. Sieva pārdzīvoja vīra seksuālās vaļības, taču šķirties 18. gadsimtā bija praktiski neiespējami, turklāt jāatzīst – Renē vīru mīlēja, neraugoties uz visu.
Kad ģimenē piedzima pirmais dēls, izraisījās jauns skandāls: de Sadu tiesāja par izvarošanu un ieslodzīja Somīras cietumā. Renē vīru regulāri apciemoja, un cietumā tika ieņemts pāra otrais dēls. Sieva turklāt organizēja vīra bēgšanu, kad izrādījās, ka viņu grib tiesāt par par divu Marseļas prostitūtu slepkavības mēģinājumu, taču līdzi uz Itāliju de Sads paņēma sievas māsu.
Vēlāk viņš slepeni atgriezās Lakostas pilī, kur sieva viņu slēpa un palīdzēja arī tikt pie seksuālām izpriecām, pieņemot darbā gados jaunus abu dzimumu kalpotājus. Tā kā lielākā daļa no viņiem ātri pameta dienestu, sūdzoties par seksuālu vardarbību, de Sads bija spiests vēlreiz bēgt uz Itāliju.
1777. gadā marķīzu atmānīja uz Parīzi ar vēsti, ka viņa māte ir smagi saslimusi (tobrīd viņa jau bija mirusi). De Sadu sagūstīja, ieslodzīja Vinsennas pilī, notiesāja uz nāvi, taču pēc apelācijas nāvessodu atcēla. Pēc vairākiem ieslodzījuma gadiem marķīzu pārveda uz Bastīliju, jo cietumu Vinsennas pilī slēdza. 1789. gada 2. jūlijā tieši de Sads esot sacēlis tautas nemierus, pa logu saucot: “Palīgā, nogalina ieslodzītos!” Divas dienas vēlāk Bastīliju ieņēma, taču marķīzam tas nepalīdzēja, – viņš jau bija pārvests uz garīgi slimajiem paredzēto ieslodzījuma vietu Šarentonā. Te de Sads pavadīja visu atlikušo mūžu, pēdējos pāris dzīves gados pamanoties pavedināt kāda darbinieka 13 gadus veco meitu…
Edgars Alans Po: mīlestība gandrīz no šūpuļa
Rakstniekam iesācējam Edgaram Alanam Po (19.01.1809 – 7.10.1849) bija 26 gadi, kad viņš savai tantei Marijai Klemmai, pie kuras kādu laiku bija dzīvojis, lūdza viņas meitas, savas māsīcas Virdžīnijas, roku. Virdžīnijai tobrīd bija tikai 13 gadu. Taisnību sakot, tas ir vienīgais iemesls, kura dēļ Edgara Alana Po laulība iekļauta šajā sarakstā, jo iemīlēja savu nākamo sievu viņš tad, kad meitene, pēc mūsdienu mērauklas, būtu tikai pirmklasniece – septiņu gadu vecumā.
Cik zināms, abu laulība bija laimīga, katrā ziņā rakstnieks ļoti mīlēja savu trauslo sievu. Tik ļoti, ka pēc Virdžīnijas nāves 24 gadu vecumā (viņa mira no tuberkulozes – slimības, kura dzimtā bija izplatīta), viņš krita depresijā un sāka pārmērīgi lietot alkoholu. Tiek uzskatīts, ka tieši Virdžīnijas slimība iedvesmojusi Po uzrakstīt poēmu “Krauklis” un dzejoli “Anabella Lī”. Po nomira divus gadus pēc Virdžīnijas.
Tomass Manns: mīlestība pret zēniem
Tomass Manns (06.06.1875-12.08.1955) bija biseksuāls laikā, kad homoseksualitāte bija ar likumu aizliegta seksuāla novirze. Tas viņam gan netraucēja apprecēties ar Kēti Pringsheimu, burtiski pirms kāzām izbeidzot piecus gadus ilgušu romānu ar vijolnieku Paulu Ērenbergu. Laulība būtu saucama par laimīgu, tajā piedzima seši bērni.
Rakstnieka homoseksuālās noslieces un sievas tautība (viņa bija ebrejiete) neļāva ģimenei palikt nacististajā Vācijā. 1933. gadā viņi pārcēlās uz Šveici, 1938. gadā – uz ASV. Līdz pat dziļam vecumam rakstnieks turpināja aizrauties ar jauniem zēniem, aprakstīja savas pasijas dienasgrāmatā un dalījās tajās ar sievu un, šķiet, arī bērniem. Katrā ziņā kad Mannam bija 75 gadi, viņš iemīlējās par sevi trīs reizes jaunākā Cīrihes viesnīcas oficiantā un rakstīja dienasgrāmatā, ka meitas jociņi par viņa iemīlēšanos viņam “sagādājot prieku”.
Ernests Hemingvejs: četras sievas un pašnāvība
Ernests Hemingvejs (21.07.1899 – 2.07.1961) piedzima Ilinoisā, daudz laika kopā ar vecākiem pavadīja meža namiņā, kur iemācījās medīt un novērtēt dzīvi savvaļā. 1918. gadā jaunais vīrietis pieteicās armijā un devās uz Itāliju, kur kļuva par ātrās palīdzības mašīnas vadītāju, tika ievainots un Milānas slimnīcā iepazinās ar savu pirmo mīlestību, medmāsu Agnesi fon Kurovsku. Viņa pieņēma Hemingveja bildinājumu, taču pameta nākamo rakstnieku cita vīrieša dēļ. Ar salauztu sirdi, vēl jūtot arī ievainojumu sekas, Hemingvejs 20 gadu vecumā atgriezās Amerikā, kur sāka strādāt laikrakstā “Star”. Čikāgā viņš sastapa Hedliju Ričardsoni, sievieti, kura kļuva par viņa pirmo sievu. Pāris drīz pārcēlās uz Parīzi, kur Hemingvejs strādāja par “Star” ārzemju korespondentu.
Hemingveju pārim piedzima dēls Džons Nikanors Hedlijs Hemingvejs, un bērna piedzimšana gandrīz vienmēr rada spriedzi, taču ļoti iespējams, ģimene nebūtu izirusi, ja starp laulātajiem neiespraukusies cita sieviete, turklāt Hedlijas draudzene. Polīna Pfeifere bija jauna, skaista, izglītota, asprātīga, kopta… lielā mērā tāda, kāda Hedlija, vismaz tūliņ pēc bērna piedzimšanas, nebija. Kad sieva pieķēra Hemingveju neuzticībā, viņš sadusmojās un apvainoja Hedliju… ģimenes graušanā. Viņaprāt, sievai par ārlaulības sakaru nebija jāliekas ne zinis. Kamēr sievietes gaidīja, lai Hemingvejs atrisinātu situāciju, viņš izdomāja abas aizvest ciemos pie līdzīgi disfunkcionālās, tiesa, citu iemeslu dēļ, Ficdžeraldu ģimenes. Pat tad, kad Hemingvejs jau bija aizgājis no ģimenes, viņš turpināja nākt ciemos pie sievas un cerēja turpināt mīlētāju attiecības.
Lai nu kā, Polīna kļuva par Hemingveja kundzi Nr. 2, taču arī viņa nebija uz palikšanu. 1937. gadā, būdams pilsoņu kara korespondents Spānijā, Hemingvejs sastapa kolēģi Martu Gelhornu, kura kļuva par Hemingveja kundzi Nr. 3. Pāris apmetās Kubā, izvēlēdamies salu par savu ziemas rezidenci.
Tiesa, ne uz ilgu laiku, jo, kļuvis par 2. pasaules kara korespondentu, Hemingvejs sastapa vēl kādu žurnālisti, Mēriju Velšu, kura kļuva par Hemingveja kundzi Nr. 4 – viņa arī palika pēdējā šajā statusā.
Žans Pols Sartrs: kopīgas mīļākās
Viņi iepazinās Sorbonnā – nelielā auguma filozofs Žans Pols Sartrs (21.06.1905-15.04.1980) un slaidā, graciozā Simona de Bovuāra (09.01.1908-14.04.1986). Viņiem bija kopīgi uzskati, daudz sarunu tēmu, un abi vienojās par tam laikam savdabīgu kopdzīvi: laulību viņi tā arī nenoslēdza, taču apņēmās būt kopā, saglabājot brīvību un savstarpēju atklātību.
Kad pēc pāris gadiem Žanam Polam radās mīļākā Olga Kozakeviča, viņa bija Simonas audzēkne, un drīz sāka attiecības arī ar viņu. Dienasgrāmatās, kas saglabājušās, Kozakeviča atceras, ka Bovuāra jau no sākuma viņu valdzinājusi ar savu skaistumu. Šis mīlas trīsstūris iedvesmoja Bovuāru uzrakstīt romānu “Viņa atnāca, lai paliktu”.
Olgai sekoja citas: vispirms viņas māsa Vanda Kozakeviča, kura pirms sastapšanās ar dīvaino pārīti bija nevainīga, Bjanka Benenfelde un citas. Vienlaikus Bovuārai bija romāns ar Žanu Lorānu Bosu – Sartra skolnieku. Seksuālas attiecības ar citiem netraucēja abu savstarpējai mīlestībai, – kad Sartrs nomira, Bovuāra apmetās dzīvoklī ar skatu uz Monparnasa kapsētu, kurā viņš bija apglabāts. Sešus gadus vēlāk Bovuāra tika apbedīta līdzās viņas dzīves mīlestībai.
Džeroms Deivids Selindžers: no viņa sievietes bēga
Džeroms Deivids Selindžers (1.01.1919-27.01.2010.) bija otrais un jaunākais bērns ģimenē, ko izveidoja rabīns un veiksmīgs tirgotājs Sols Selindžers un Mirjama, kura bija dzimusi skotiete. Tajā laikā uz jauktajām laulībām ASV skatījās ar aizdomām, taču Mirjama savas saknes slēpa tik prasmīgi, ka Džeroms par tām uzzināja tikai savā bar mitzwah ceremonijā 14 gadu vecumā.
Kad Selindžeram bija 22, viņš iepazinās ar pazīstamā dramaturga Jūdžina O’Nīla meitu Ūnu, iezīmējot sievietes tipu, kurš viņu saistīs visu mūžu: jauna, nevainīga un aizrautīga. Viņu draudzību – aizraušanos, jo tālāk abi nebija tikuši – pārtrauca karš. Selindžeru iesauca armijā un aizsūtīja uz Perlhārboru. Kaut gan Selindžers ilgojās pēc Ūnas un rakstīja viņai neskaitāmas garas vēstules, bija jūtams, ka meitenes jūtas atdziest. Viņa izvēlējās pieredzējušāku vīrieti, kļūstot par Čārlija Čaplina ceturto un pēdējo sievu.
Otrā pasaules kara laikā Selindžers iesaistījās karadarbībā, un pēc tā beigām nonāca slimnīcā ar nervu sabrukumu. Par šo laiku nākamā rakstnieka dzīvē nekas daudz nav zināms, izņemot faktu, ka viņš tajā sastapa savu pirmo sievu Silviju – vācieti, iespējams, izbijušu nacistiskās partijas dalībnieci. Viņu laulība ilga tikai astoņus mēnešus, un 1955. gadā Selindžers apprecējās otrreiz – ar plaši pazīstama britu mākslas kritiķa Roberta Lengdona Duglasa meitu Klēru, kurai tobrīd bija tikai 19 gadu. Pāris bija kopā aptuveni desmit gadus, un šajā laulībā piedzima divi bērni, tāpat šajā laikā tapa visi publicētie Selindžera darbi. Klēra tajos paslēpta Frenijas tēlā.
Selindžers vienmēr centies saglabāt savu privāto dzīvi patiešām privātu, tomēr šādi un tādi sīkumi ir izsūkušies uz ārpusi, neraugoties uz viņa centieniem. Tā, piemēram, kad Klēra Duglasa 1966. gadā pieprasīja šķiršanos, viņa to pamatoja tādējādi, ka, attiecībām turpinoties, tās “nopietni iedragātu viņas veselību un apdraudētu saprātu”. Vēlāk viņa meitai atzinās, ka tad, kad Mārgaretai vēl bijis tikai nedaudz vairāk kā gads, viņa bijusi gatava nonāvēt viņu un tad izdarīt pašnāvību, taču tā vietā aizbēga. Dažus mēnešus vēlāk Selindžers pārliecināja sievu atgriezties, taču attiecības strauji izira, jo, būdams mājās, rakstnieks faktiski visu laiku uzturējās tikai savā darbistabā aptuveni kilometru no mājām, kā sūdzējās Klēra, nepievēršot viņai nekādu uzmanību.
1972. gadā, sešus gadus pēc šķiršanās, Selindžers atkal iesaistījās attiecībās ar teju pusaudzi Džoisu Meinardu, kuras laikrakstā publicētais stāsts bija piesaistījis nu jau 60 gadus vecā rakstnieka uzmanību. Abi nodzīvoja Kornišā desmit mēnešus, jaunā sieviete vēlējās izveidot īstu ģimeni. Taču atvaļinājuma laikā Floridā Selindžers paziņoja Džoisai, ka viņš neplāno savā dzīvē vairāk bērnu, un, ja viņa uzstāj uz ģimeni, tad viņu attiecības ir beigušās. Pēc atgriešanās Kornišā Meinarda savāca savas mantas un vēlāk uzrakstīja atmiņas par kopā pavadīto laiku, atklājot rakstnieku kā kontrolējošu un maniakālu vīrieti.
2000. gadā līdzīgi negatīvas atmiņas par tēvu uzrakstīja viņa meita Margareta, taču, līdzīgi Džoisas grāmatai, arī šī tika uzņemta vēsi un nekādā veidā neietekmēja Selindžera kultam līdzīgo popularitāti.
1981. gadā Selindžers pievērsa uzmanību par sevi divreiz jaunākajai aktrisei Elenai Džoisai (tiesa, ar saviem 36 gadiem viņa tik un tā bija visvecākā no Selindžera mīļākajām), bet vēlāk apprecēja medmāsu Kolīnu O’Nīlu, kas bija 40 gadus par viņu jaunāka, un abi palika kopā līdz rakstnieka nāvei 2010. gadā.
