Dižskābardis – nākotnes koku suga Latvijā 0
Jūlija beigās Koknesē LVMI Silava sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži organizēja semināru – mežzinātnes dienu Mežsaimniecības un vides mijiedarbība. Platlapju mežu loma intensīvajā mežsaimniecībā. Zinātnes atziņas un patiesības, kura viena daļa, kā jau var noprast pēc nosaukuma, bija veltīta platlapju mežiem.
Kas ir platlapju meži?
Tie ir meži, kuros pārsvarā sastopami platlapjiem pieskaitāmie koki – ozoli, oši, liepas, kļavas, gobas, vīksnas. Platlapju meži Latvijā sastopami auglīgās vietās, parasti dažādu lielumu tekošu ūdeņu – upju, strautu – tuvumā, upju ielejās un krastos, gravās un pauguru nogāzēs, gāršas un slapjās gāršas augšanas apstākļu tipos. Ūdens radīto svārstību ietekmē platlapju meži var būt periodiski ļoti slapji, turpretī sausos periodos salīdzinoši sausi, kas izskaidrojams ar labiem dabiskās drenāžas apstākļiem.
Raksturīgākā pazīme ir platlapju koku sugu – ozolu, liepu, ošu, gobu, vīksnu un kļavu – klātbūtne. Reizēm var redzēt atsevišķus dižkokus. Zem lielajiem kokiem veidojas ošu, ozolu, liepu, kļavu un egļu paauga. Pamežā bagātīgs krūmu stāvs, bet zemsedzē daudz lakstaugu. Sūnas klāj daudz garākus koku stumbru posmus no zemes. Pavasarī ziedošos augus strauji nomaina vasaras vidū ziedošie, tāpēc, ieejot platlapju mežā dažādos gadalaikos, šķiet, ka esam nokļuvuši gluži citā vietā un vidē.
Liela ietekme šādos meža tipos ir vējam un salam, arī meža dzīvniekiem, kas vienlaikus var izraisīt vairāku koku bojāeju un izveidot atsevišķas atklātākas vietas, kurās atkal ieaug dažādu sugu koki.
Platlapju izplatība Latvijā
Platlapju koku audzes Latvijā aizņem aptuveni 1% no meža kopējās platības, tām piemīt augsta ģenētiskā, sugu, ekosistēmu un arī ainavas daudzveidības kapacitāte. Mūsdienu vides maiņa veicina platlapju audžu attīstību un izplatību. Visvairāk no platlapju koku sugām Latvijā ir ošu audzes – 15 276 ha platībā, tad seko ozolu un liepu audzes, kā arī sastopamas kļavu, vīksnu, skābaržu un dižskābaržu audzes. Platlapju izplatību ietekmē gan augsnes īpatnības, gan klimats, gan vēsturiskā izcelšanās.
Zemgalē vairāk nekā Latvijā kopumā pārstāvēti platlapju meži, kas no bioloģiskās daudzveidības skatpunkta uzskatāmi par vienu no īpašajām Zemgales vērtībām. Zemgales lielākā daļa pieder platlapju mežu apvidum, kurā kopš platlapju pārākuma atlantiskajā laikmetā, aptuveni pirms 6000 gadiem, šīs veģetācijas pazīmes ir nekļūdīgi atpazīstamas arī mūsdienās. No otras puses, Zemgales līdzenums ir viens no vēsturiski senākajiem zemkopības apvidiem Latvijā, kur jau 16.–17. gadsimtā platlapju meži ar izteiktu ozola klātbūtni zaudēja savas pozīcijas zemkopībai.
Kāpēc ir jāpēta platlapju meži
Platlapjiem ir vērtīga koksne, kas salīdzinājumā ar skujkoku, bērza un apses koksni aizņem specifisku nišu. Pētījumi par platlapju audžu izplatību un dinamiku Latvijā dos iespēju pamatot vairākus aktuālus, ar biotopu aizsardzību saistītus jautājumus, piemēram, pamatot ar platlapjiem saistīto biotopu aizsardzībai nepieciešamās platības utt.,” par platlapju mežu nozīmīgumu seminārā stāsta LVMI Silava vadošais pētnieks habilitētais doktors Māris Laiviņš, kurš jau daudzus gadus pēta šos interesantos lapu koku mežus un to attīstību.
“Platlapju meži Latvijā aizņem salīdzinoši nelielu teritoriju, tomēr atsevišķu sugu invāzija redzama citu koku sugu mežos. Piemēram, priežu mežam paaugā bieži vien var novērot parasto kļavu,” stāsta zinātnieks, kurš datus ievāc pastāvīgi ierīkotos parauglaukumos, kas izvietoti dažādās vietās Latvijā un dod iespēju raksturot katru platlapju sugu.Ozoli jāstāda vairāk
Ozols nenoliedzami uzskatāms par vienu no Latvijas nacionālajiem simboliem, kas ir apdziedāts tautasdziesmās, aprakstīts teikās, saudzēts un cienīts cauri gadu tūkstošiem. Parastais ozols izaug liels, koks var sasniegt pat 40 m augstumu un 800 gadu vecumu. Tam ir vērtīga koksne un tā augļi rieksti ir zīles jeb ozolzīles, no kurām senāk cilvēki gatavoja ozolzīļu kafiju.
Pašreiz ozolu audzes veido vairāk nekā 10 tūkstošus hektāru un visvairāk izplatītas Kurzemē. Latvijā pārsvarā ir pieaugušas un pāraugušas audzes, kuras centās saglabāt bioloģiskās daudzveidības un to nelielā skaita dēļ. Šī platlapju suga ir ar visplašāko ekoloģisko amplitūdu, jo aug ne tikai ļoti bagātos, bet arī vidēji bagātos augšanas apstākļos.
Latvijā sastopamas divas ozolu populācijas – austrumu un rietumu. Pētījumi rāda, ka pieaugušu mežaudžu krāja svārstās apmēram no 300 līdz 700 m3 vienā hektārā. Raksturīgi, ka lielāka krāja ir tieši ozolu tīraudzēs un Latvijas rietumu daļā, bet mazāka austrumu daļā. Krājas apjomu ietekmē arī pameža krūmu daudzums – jo vairāk krūmu, jo mazāka ozolu krāja. Atjaunošanās ar ozoliem vislabāk notiek mistraudzēs, kur parasto ozolu īpatsvars nav lielāks par 40 procentiem no kopējā audzes sastāva.
“Mērījumi liecina, ka ozolu audzēs, kuru vecums ir 200 gadu, ikgadējais pieaugums var sasniegt 5 m3 uz hektāru gadā. Mirušās koksnes apjoms sasniedz gandrīz 70 m3 vienā hektārā,” stāsta Māris Laiviņš.
Ozolus var droši stādīt sugai piemērotos auglīgos mežos. Kokiem vislabāk patīk trūdvielām bagāta karbonātu augsne, kāda ir gāršas tipa mežā (zemsedzē bieži aug baltās un zilās vizbulītes), – tur tie var sasniegt pat 30 m augstumu. Aug diezgan ātri un veido lielus pieaugumus. Skāba kūdra gan šiem kokiem nepatīk. Atšķirībā no bērziem par ozoliem jārūpējas krietni vairāk.
Iedrošināšanai viens piemērs no Balvu puses, kur kāds uzņēmīgs vīrs pirms vairākiem gadiem lauksaimniecības zemes apmežojis ar ozolu zīlēm, un tagad viņam jau ir ozolu jaunaudze, kur kociņi sasnieguši ievērojamu caurmēru.
Ošu audzes samazinās
Osis galvenokārt izplatīts Rietumzemgalē. Tā platības pašreiz aizņem 15 tūkstošus hektāru. Pēdējos 20 gados patogēnās sēnītes darbības dēļ vērojama ošu mežaudžu samazināšanās. Slimība traucē barības vielu apriti kokā, tāpēc kalst vainags. “Tas osim pašreiz ir tikai vājuma brīdis, un pēc kāda laika tas varētu pāriet – daudzās platlapju mežaudzēs novērojams, ka paaugā visvairāk iesējušies tieši oši,” pārliecināts zinātnieks.
Osis ir lēni augoša un diezgan cimperlīga suga, ko zinātnieki skaidro ar klimata pārmaiņām. Kvalitatīvas audzes ieguvei ir laikus jāveic kociņu retināšana, citādi to var noēnot paaugā esošās kļavas vai gobas. Ošus var atjaunot dabiskā veidā ar celmu atvasēm. Pēc veco koku nociršanas izaug jaunie kociņi, tie ir vitālāki un mazāk uzņēmīgi pret sēņu slimību. Osis parasti ir pavadošā koku suga Latvijas mežos. Tas pats ieaug kādā mistrojumā kopā ar bērziem, apsēm, melnalkšņiem, bet visbiežāk ar ozoliem vai eglēm.
Liepas aug pamežā
Parastā liepa ir līdz 30 m augsts malvu dzimtas koks ar plašu vainagu, tā aug mežos, upju krastos, uz ezeru salām. To audzē arī ceļmalās un apdzīvotu vietu tuvumā.
Latvijā parastā liepa sastopama samērā bieži, it īpaši trūdvielām bagātā augsnē. Tās mūža ilgums ir 200–300 gadu. Parastās liepas tīraudžu kopplatība ir 200–300 ha, tā biežāk aug mistrojumā ar citiem lapu kokiem, it īpaši ar ozolu. Mežos parasti sastopama otrajā stāvā un pamežā. Koksne mīksta, viegla, parasti balta, bez tumšāka kodola, ar vāji izteiktām gadskārtām. To izmanto saplākšņu ražošanai, mūzikas instrumentu, rasējamo dēļu izgatavošanai, kokgriezumiem.
Mežos parastā liepa vairojas ar celma atvasēm, retāk ar sēklām. Liepas Latvijā pašreiz aug 4170 ha platībā, gandrīz piektā daļa liepu audžu atrodas augšzemē – Gaujas un Daugavas ielejās.
Kļava izplatās visstraujāk
Ozoli biežāk sastopami Latvijas rietumu daļā, bet kļavām savukārt vairāk patīk kontinentāls klimats – tās biežāk sastopamas Latvijas austrumos. Kļavas pašreiz aizņem 2233 ha platību, no tām puse atrodas augstieņu reģionos.
“Mūsdienās kļava ir visekspansīvākā koku suga, kas izplatās visstraujāk. Tās galvenie izplatības reģioni ir Latgales augstiene, kā arī pilsētu meži. Sevišķi daudz kļavu paaugā ir Rīgas un Jūrmalas pilsētas priežu mežos,” savos novērojumos dalās Māris Laiviņš.
Kļavas ir cēli un krāšņi koki, kas tīraudzes neveido, lai gan mežos sastopamas kā pirmajā, tā arī otrajā veģetācijas stāvā, bet tikai kā atsevišķi eksemplāri. Visbiežāk kļavas atradīsies upju krastos, gravās un morēnu pauguros.
Vislabāk kļavas jūtas mājokļu tuvumā auglīgās augsnēs, kur kuplie vainagi var izvērsties visā krāšņumā. Kļavu vainagi ir blīvāki un kuplāki nekā citiem kokiem.
Vīksnai nākotnē lielāks potenciāls
Vīksna visbiežāk sastopama upju ielejās un gravu nogāzēs, kur tā veido noturīgas audzes. Vīksnas audžu kopējā platība ir 2168,2 ha (0,07% no kopējās mežu platības). Latvijā vīksnas audžu izvietojums un daudzums nav saistīts ar klimatiskiem faktoriem, bet gan lokāliem, upju ielejām raksturīgiem vides apstākļiem un augtenēm. Novērojumu laukumos vīksnas audžu ikgadējais pieaugums ir vidēji 5–6 m3 uz hektāru gadā, vidējā krāja ir 510 m3/ha. Pieaugušu audžu krāja var sasniegt 600 m3 uz hektāru.
Izvērtējot gobu un vīksnu dabisko atjaunošanos jaunaudzēs un izcirtumos, secināts, ka gobas atjaunojas pietiekamā biezumā un apmēram 80% jauno kociņu nav inficēti ar Holandes gobu slimību. Savukārt vīksnas sastopamība ir daudz mazāka, taču tās nav inficētas ar Holandes gobu slimību un dzīvnieku bojājumi uz tām konstatēti būtiski retāk, tāpēc vīksnai nākotnē varētu būt lielāks potenciāls kļūt par mežsaimnieciski vērtīgāku sugu.
Dižskābarža platības palielinās
Eiropas dižskābardis ir Eiropā plaši izplatīts koks, bet Latvijā tā ir introducēta suga, turklāt pirms piecdesmit gadiem uzskatīja, ka dižskābardis arī paliks rietumnieks. Vairākas audzes ir Latvijas rietumu daļā ar tendenci areālu virzīt uz Latvijas vidieni – dižskābarža audzes jau novērotas Tukuma un Dobeles apkārtnē. Pēc Māra Laiviņa atziņām, šī ir platlapju suga ar vislielāko perspektīvu, kuras platība nākotnē varētu būtiski palielināties, jo sugai ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, tā ir ēncietīga, tāpēc var veidot paaugu zem lapu koku blīvajiem vainagiem. Novērots, ka dižskābardis ieaugas arī zem balteglēm ar nelielu ozolu un bērzu piejaukumu. Dažās audzēs dižskābardis atjaunos arī priežu audzes vietas.
Kādā pētījumā par dižskābarža atjaunošanas spējām tika secināts, ka gaismas apstākļi vainagu klāja atvērumos un pirmā stāva sēklu koku skaits un attālums ir pilnīgi pietiekami, lai dižskābardis spētu sekmīgi dabiski atjaunoties ar sēklām. Sakarā ar prognozētajām klimata izmaiņām nākotnē dižskābardim augšanas apstākļi Latvijā tuvināsies optimālajiem, un tas varētu sekmīgi augt un atjaunoties ne tikai Kurzemes rietumu piekrastē, bet jau aptuveni pusē Latvijas teritorijas.
Vēl pie šīs sugas priekšrocībām var minēt tās augsto krāju – pieaugušās dižskābaržu audzēs tā var sasniegt pat 600 m3 uz hektāru, ap 30 gadiem – 400 m3/ha, ja ir labi augšanas un klimatiskie apstākļi un koki neapsalst.
Parastais skābardis – rietumnieks
Parastais skābardis ir lazdu dzimtas lapu koks un Latvijā aizņem vismazāko platību – 26 ha. Pārsvarā sastopams rietumu daļā, kur tam ir areāla galējā ziemeļu robeža. Viena no audzēm – Luknes skābaržu audze – atrodas dabas liegumā Dunika. Latvijā šī ir vienīgā vieta, kur 11 ha platībā parastais skābardis aug tīraudzē un ir sasniedzis pusotra gadsimta vecumu.
Luknes audze ir mākslīgi veidota un mērķtiecīgi apsaimniekota. “Esam atraduši vēl divas audzes Rucavā un Mazgramzdā, pēdējā ievērojām skaistu, lielu skābardi, kura caurmērs bija viens metrs, un tam apkārt dabiski no sēklām veidojās jaunā paaudze, kas nākotnē izaugs par skābaržu audzi,” par saviem atklājumiem stāsta Māris Laiviņš. Skābaržu audzes vidējā krāja var sasniegt 400–500 m3/ha.
Dabiskā atjaunošanās notiek – meži būs
Platlapju mežus ir samērā grūti apsaimniekot, jo ne vienmēr vari būt pārliecināts par gaidāmo rezultātu – mežaudzēm dabiski atjaunojoties, nekad nevar stingri noteikt, kas tur nāks kā nākamā paaudze. Priežu audzi parasti nomaina egles, bet var ieaugt arī kļavas vai ozoli. Latvijā pieaug ēncietīgo sugu – egles un liepas – loma dabiskās atjaunošanās procesos. Mistraudzēs neatjaunojas tā pati suga, kas bija pirms ciršanas, bet esošajam apstākļu kopumam cita piemērota suga. Dabiski attīstoties platlapju audzēm, tajās nekad nebūs viena koku suga, gandrīz vienmēr tā būs mistraudze.
“Ja vēlas iegūt lielāku krāju no audzes, tad labāk stādīt tīraudzi, bet jārēķinās ar virkni riska faktoru. Ja ir interese saglabāt dabas daudzveidību jeb tā saukto mūžīgo mežu, tad platlapju mistraudze būs vispiemērotākā,” semināra noslēgumā piebilst zinātnieks.
Vairāk lasiet žurnāla “Agro Tops” septembra numurā
