Trīs bērnu ģimenei vajag auto! Dižmotori, mazmotori – kurš manējais? 7
“Man ir trīs bērni. Un man vajag auto ar 3,5 litru dzinēju. Bez ekspluatācijas nodokļa. Jo ģimene liela. Tādēļ atbalstāma visos veidos. Ko arī kategoriski pieprasu!”
Apmēram tā kāda interneta portāla komentāros par savām mobilitātes vajadzībām nesen teica kāda jauna māmiņa. Vai pareizi teica?
Maldi izvēles džungļos
Domāju – dāma auto izvēles džungļos ir apmaldījusies. Droši vien ne jau pati un patstāvīgi, jo ko gan viņas no litriem un zirgspēkiem daudz saprot. Droši vien vainīgs ir prestiža un dinamikas kārais papucis un viņa līdzīgi domājošie draugi. Droši vien viņu izvēle ir iesprūdusi gadus desmit senā pirmskrīzes eiforijā, kuru auto ražotāji peļņas nolūkos visiem spēkiem veicināja, pat ietilpīgus “ģimenes auto” bruņodami ar sporta vai smagu kravu pārvadāšanai cienīgiem dzinējiem. Vismaz 150 zirgi. Labāk 250… Vismaz 300 ņūtonmetri. Ne vairāk kā 10 sekundēs līdz simts km/h.
Skaitļi, kas kļuva par normu veselai paaudzei. Un uz racionāla saprāta pusi mainās gauži lēni. Lai gan visiem it kā skaidrs – liels motors ir dārgs izgatavošanā, degvielu patērē vairāk, ogļskābo gāzi izpūš vairāk. Visi zirgi, kuru skaits pārsniedz 100 uz auto svara tonnu, lojālā ikdienas satiksmē ir nevajadzīgi un nelietojami. Ja tomēr lietoti – sev pašai un bērniņiem var kļūt bīstami. Bet viņai vajag. Un vēlams bez nodokļa…
Nez vai tā izdosies.
Regulas spiež samazināt CO2
Eiropas ekoloģiskās regulas spiež gan auto ražotājus, gan lietotājus mazāku CO2 kontrolskaitļu virzienā. Un vidējā pasažieru auto dzinēju litrāža lēnām, bet nemainīgi krīt. Kā liecina pievienotā tabula, šajā gadsimtā tā 15 ES valstīs kopā samazinājusies no 1698 uz 1580 cm3. Dažās no tām (Holande, Grieķija) pat nobraukusi zem 1400. Ražotāji to pamanījušies izdarīt, būtiski nemazinot savu produktu jaudu un dinamiku. Aizvien plašāk tiek lietota turbo pūte. Un kārotie zirgi saglabājas. Pat pieaug. To pašu 15 valstu vidējais pēdējos desmit gados – no 117 līdz 132 ZS.
Tātad no tiem 3,5 litriem ikdienā mēģinām atvadīties (vismaz kategorijā “ģimenes auto”). Lielākais motors, kāds tiek likts konkursā “Latvijas Gada auto 2018” par lielām ģimenēm piemērotāko atzītajā “Peugeot 5008”, ir dīzelis ar divu litru darba tilpumu (180 ZS). Visvairāk pirktie – benzīnnieki ar 1,2 litru turbo un 130 ZS. Mūsu konkursa šī gada ģimenes auto dvīņiem “Peugeot Rifter” un “Citroen Berlingo” pietiek ar 1,5 l dīzeli (130 ZS) vai turbo benzīnnieku ar 1,2 l un 110 ZS.
Trīscilindru motori
Eiropā aizvien populārāki kļūst auto ar trīs cilindru motoriem un vēl mazāku darba tilpumu. Ar turbīnām, kas palīdz veidot komplektu “divi vienā” – taupīgu, rāmu mazlitrāžu līdz 2500–3000 apgriezieniem un visai sportisku uzrāvienu virs tiem. Un pat bez turbīnām, uzskatot, ka arī 60–70 ZS bērnu pārvadāšanai nav par maz. Laikam jau daļa cilvēces tomēr ir spējīga no dārgās un izšķērdīgās jaudas narkomānijas rāpties ārā.
“Trīsstobru” dzinēji ir vieglāki. Tātad dod iespēju (kaut nedaudz) palabot priekšējās piedziņas auto kaiti – pārlieku svaru uz priekšējās ass, kas kaitē precīzai, “neitrālai” vadāmībai. Šie motoriņi ir kompaktāki, kas palielina (atkal jāsaka – kaut nedaudz) auto ietilpību. Tie, pateicoties labākai termodinamikai, ir efektīvāki nekā līdzīga (maza) tilpuma motori ar četriem cilindriem. Efektīvāki, proti, taupīgāki un ekoloģiskāki. Un atsevišķos brauciena brīžos nepieciešamo papildu jaudu iespējams iegūt ar turbīnas palīdzību.
Pirmais no autobūves gigantiem šajā virzienā devās “General Motors”, pagājušā gadu tūkstoša beigās prezentējot “Opel Corsa” ar litrīgu sirsniņu. Piedalījos šajā pasākumā, un tā laika reportāžā no Tenerifes neatrodu neviena vārda par nepietiekamu jaudu. Vien bremzes nobraucienos uzvārījās…
Gandrīz tikpat liela trīscilindru pieredze ir “Suzuki”. “Ignis” brauc ar trīs stobriem jau kopš 2000. gada. Tagad tam pievienojies “Swift”. Dažus gadus vēlāk trīscilindru motoru ieguva “VW Polo” (1,2 l). Kopš 2005. gada šādus auto piedāvā PSA koncerns (mazākie “Citroen”, “Peugeot”) un “Toyota”. Kopš 2012. – “Ford Fiesta” un “Renault Clio”. Pēdējais ir gandrīz visu Centrāleiropas valstu B segmenta auto topos. Un visvairāk pirktais – tieši ar trīscilndru 0,9 litru turbomotoru (90 ZS). Nu jau šādi motori ir praktiski visām autobūves firmām. Pat premiuma segmentā. “Audi A1”, piemēram. Vēl mazākajā “Smart”. Un “Volvo” jaunajā “XC40”, kurā veikts iepriekš nebijis eksperiments – darba tilpums palielināts līdz 1,5 litriem, sasniedzot 156 ZS jaudu.
Kā pietrūkst mazajiem? Neapšaubāmi – augstprātīga, klusa miera. Gan tukšgaitā, gan paātrinājumos. Braucam divatā dienu ar vecās biezo gadu modes “Nissan Qashqai” – divu litru 150 ZS “atmosfērisks” benzīnnieks (tagad tādus firma vairs nelieto, maksimālais tilpums šogad 1,6 l). Nākamajā dienā tas pats maršruts, tas pats režīms ar “Renault 0,9 turbo”. Braucēja saka – šim ir grūti… Viņa dzird darba skaņu. Jo šis ieskrējienos ir “jāgriež” (ko daudzi lielajos tilpumos izaugušie un ieaugušie nemāk, tādēļ saka – šis “neiet”…). Vēl dažas dienas ar mazuli – lieko skaņu viņa vairs neievēro. Toties pamana, ka šonedēļ benzīntankā iebraukt nevajadzēs… Par kuru variantu balsosim?
Tieši tāda jau ir tā tilpumu dilemma. Maksāsim par superkomfortu un iespēju strauji paātrināties, vien labajam pedālim pieskaroties? Vai pakustināsim tomēr ķepiņu, ieliksim uz brīdi otrajā vai trešajā robā, tad ilgi riposim tikpat klusu pustukšgaitā. Un par ietaupīto nopirksim tiem trim sīčiem kaut ko ļoti kārotu.
Un piedevām apzināsimies, ka esam viņu nākotnes pasauli mazliet pasaudzējuši. Ne tikai mazāk degvielas braucienā sadedzinot. Lieka dzelzs iebūvēšana dižmotoros un limuzīnu korpusos nav dabai mazāk kaitīga. Tonnu tērauda Ķīnā kausējot, mūsu kopējās debesis saņem tikpat daudz CO2, cik no “Renault Clio” izpūtēja pusgada laikā (15 000 km).
