Dižkoks: gan lepnums, gan apgrūtinājums 0
Madara Briede, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl neapzinātu dižkoku Latvijā nav mazums. Kopš gada sākuma reģistrēti jau teju 500 jauni dižkoki, bet pēdējo piecu gadu laikā to skaits divkāršojies. Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta vecākā eksperte Irēna Pučkina stāsta, ka 2017. gadā aizsāktajā dižkoku apzināšanas akcijā “LV100 Dižošanās” piedzīvots to pieteikšanas bums. Tās laikā līdz 2020. gadam Latvijā reģistrēti ap 5000 jaunu dižkoku.
Lielāko artavu dižkoku apzināšanā dod DAP inspektori un dabas eksperti, kas reģistrē jaunus dižkokus, gan reaģējot uz iedzīvotāju ziņojumiem, gan paralēli citu objektu apsekošanai. Datus par dižkokiem sniedz arī dižkoku pētīšanas entuziasti un novadpētnieki. Biežāk par privātīpašumos esošiem dižkokiem ziņojot ne paši īpašnieki, bet gan kaimiņi. Taisnības labad gan jābilst, ka, saņemot ziņojumus par dižkokiem tiešsaistē – dabas datu pārvaldības sistēmā (DDPS) OZOLS, ne vienmēr iespējams izsecināt, vai pieteicējs bijis īpašnieks, kaimiņš vai garāmgājējs.
Regulāri pa kādam dižkokam tiek arī zaudēts. Pirmkārt, dabiskā ceļā, kad tie vienkārši nolūst vējā vai iet bojā cienījamā gadu skaita dēļ, otrkārt, tie tiek nozāģēti gadījumos, kad kļuvuši bīstami, kā arī nezināšanas vai savtīgu nolūku dēļ. Tomēr caurmērā dižkoku skaits Latvijā turpina pieaugt.
Ozollapa – arī osim
Valsts nozīmes dižkoka statuss dažādu sugu kokiem piešķirams, ja tie atbilst MK noteikumu Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējo aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2. pielikumā uzskaitītajiem parametriem – augstumam un apkārtmēram 1,3 metru augstumā. Kopumā tie definēti 54 koku sugām. Var būt noteikti arī vietējas nozīmes dižkoki, kuru kritērijus saistošajos noteikumos iekļauj pašvaldības, kas pašas arī rūpējas par tiem atbilstošu koku apzīmēšanu un aizsardzību savās teritorijās.
DDPS OZOLS atrodami ne vien reģistrētie un pieteiktie (vēl neapstiprinātie) dižkoki, bet arī potenciālie dižkoki, kas atbilstoši sugas izmēriem ir sasnieguši vismaz 90% no nepieciešamajiem parametriem, lai tiktu atzīti par dižkokiem (aizsardzības režīms uz tiem attiecas rekomendējošā kārtā).
Visvairāk no visiem valsts nozīmes dižkokiem ir ozolu. Un aizvien pietiekami izplatīts ir arī uzskats, ka dižkoki ir tikai ozoli. “Iespējams, tas tāpēc, ka dižkoku apzīmējošo zīmi rotā ozollapiņa. Ir bijis tā, ka ar kolēģiem pie oša stiprinām dižkoka zīmi – ozollapiņu, bet cilvēki nāk klāt un saka – ko jūs darāt, tas nav ozols, tas ir osis! Protams, būtiska loma arī tam, ka ozoli, salīdzinot ar citu sugu kokiem, tik tiešām ir lielāki, tāpēc arī pamanāmāki. Jautājums – ko nozīmē liels koks. Piemēram, kadiķis ir dižkoks, ja tam ir 0,8 metru apkārtmērs, taču tas vizuāli var nešķist nemaz tik liels. Salīdzinājumā ar lielu ozolu dižkadiķi nezinātājs var pat nepamanīt, bet priekš šīs sugas – tas ir ļoti liels izmērs un attiecīgi koks – aizsargājams,” stāsta DAP eksperte.
Arī nereģistrēts dižkoks – aizsargājams
Tā kā laiku pa laikam mēdz būt, kad zemes īpašnieks nemaz nezina, ka viņa īpašumā atrodas dižkoks, tad kopš 2021. gada no jauna konstatētu dižkoku īpašniekiem tiek izsūtītas informatīvās vēstules. Taču pat tad, ja uz koka nav informatīvās zīmes par dižkoka statusu un ja dižkoks nav oficiāli reģistrēts, tomēr atbilst konkrētās sugas dižkoka parametriem, tas tik un tā ir valsts nozīmes dabas piemineklis – dižkoks, uz kuru attiecināms īpašais aizsardzības režīms.
Sargājams ir ne vien pats dižkoks, bet arī tā vainaga jeb zaru projekcija pret zemi, kā arī 10 metri ap šo vainaga projekciju. Jau minētajos MK noteikumos uzskaitītas aizliegtās darbības dižkoka aizsargjoslā. Visbūtiskākais, protams, ka dižkoka nociršana pieļaujama tikai gadījumos, kad tas rada bīstamību cilvēkam, ēkām, satiksmei vai infrastruktūrai, turklāt nav nekādu citu iespēju, kā novērst šo apdraudējumu (piemēram, apzāģējot sausos zarus vai izveidojot kādas stutes, atsaites u. tml.). Jebkura darbība, kas var negatīvi ietekmē šā koka dabisko attīstību, nav pieļaujama. Ja aizsargājamais koks atrodas pilsētā vai apdzīvotā vietā, tiek pieļauta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūve vai atjaunošana, kā arī ēku rekonstrukcija.
Plaša saudzējamā zona
Īpašniekiem, uz kuru zemes aug dižkoks, jāņem vērā arī, ka dažādu priekšmetu novietošana pie dižkokiem ir aizliegta. Lauku reģionos mēdz būt gadījumi, kad dižkoki apkrāmēti ar siena zārdiem, malku vai pret tiem pieslieti dažādi būvmateriāli u. tml. Tas, pirmkārt, koku aizsedz, otrkārt, var traucēt tā dabiskajai attīstībai. Ir aizliegts mainīt arī vides apstākļus, ūdens režīmu un koka barošanās režīmu. Aizsargājama ir arī zemes virskārta vismaz desmit metru rādiusā ap koka zaru vainaga projekciju. “Bieži vien ar šo grēko lauksaimnieki, kas ļoti tuvu dižkokiem apstrādā zemi. Ir bijuši gadījumi, kad dižkokiem pat apzāģēti apakšējie zari, lai pēc iespējas tuvāk varētu piebraukt ar lauksaimniecības tehniku. Šāda rīcība ir sodāma. Diemžēl ir precedenti, kad lieli, veseli koki lauksaimniecības zemes platībās dažu gadu laikā ķimikāliju izmantošanas un sakņu sistēmas bojāšanas dēļ aiziet bojā,” stāsta Irēna Pučkina. Ne ar kādām darbībām nedrīkst koku bojāt, mazināt tā estētisko, ekoloģisko vai kultūrvēsturisko vērtību. Aizsargjoslā ap dižkoku aizliegts iegūt derīgos izrakteņus un ierīkot jaunus infrastruktūras objektus un kaut ko no jauna būvēt. Nav ļauts mainīt zemes lietošanas kategoriju un bojāt dabisko zemsedzi, kā arī kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām. Pavisam vienkāršoti sakot – desmit metru zona ap koka vainaga projekciju jāatstāj neskarta. Nopļaut un attīrīt no krūmiem platību ap dižkoku gan nav liegts, un pat vēlams, lai laika gaitā koks neieaug, netiek nomākts un apēnots.
Par kaitējumu dižkokam piemērojama administratīvā atbildība. DAP norāda, ka dižkoku bojāšana vai nociršana nav ļoti izplatīta, tomēr ik gadu tiek fiksēts pa kādam pārkāpumam. Ja nodarīts kaitējums valsts nozīmes dabas piemineklim (dižkokam), atlīdzināmos zaudējumus atbilstoši bojājuma vai iznīcināšanas pakāpei nosaka no vienas līdz pat 55 minimālajām mēneša darba algām. Savukārt saskaņā ar Meža likumu par patvaļīgu koku ciršanu vai bojāšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz 700 eiro, juridiskajai – līdz 1400 eiro, bet zaudējuma atlīdzības koeficienti par koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā noteikti MK noteikumu Nr. 309 3. pielikumā.
Tūristus drīkst neaicināt
No finansiālā un praktiskā viedokļa zemes īpašniekam nekādu ieguvumu dižkoks nenes. Pamatā tas tomēr ir kā apgrūtinājums sakarā ar aizliegtajām darbībām. Pagaidām arī nekādas kompensācijas dižkoku īpašniekiem nav. Par vienīgo morālo balvu īpašniekam var kalpot dižkoka estētiskā, bioloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība, tātad – lepnums par koku un apziņa, ka tā ir nozīmīga dabas bagātība. Taču, neraugoties uz to, ka koks ir valsts nozīmes dabas piemineklis, tas joprojām pieder īpašniekam, uz kura zemes aug. Attiecīgi viņam ir tiesības ierobežot tūristu piekļuvi dižkokam.
Valkas novada, Valkas pagasta z/s “Vekši” saimniece Sanita Āboliņa ļoti lepojas par savās platībās augošajiem sešiem dižozoliem un dižpriedi. “Ainava, ko šie skaistie, lielie koki veido mūsu palieņu pļavās, ir neaprakstāma. Apakšā ziedošā pļavā ganās govis, dižozolu zaros dzied putni… Mēs esam līdz ausīm dabā, tāpēc ir arī milzīgs lepnums, ka uz mūsu dižkokiem mīt īpaši aizsargājamā un retā piepe košā zeltpore, kā arī to dobumos mājo Sarkanajā grāmatā ierakstītais lapkoku praulgrauzis. Mēs uztveram to kā pienākumu saudzēt šos dižkokus, jo dzīvojam aizsargājamā teritorijā, turklāt šie koki neizaug pārdesmit gados, pat ne simts. Tiem ir liela vērtība, un nekad tos neesam sajutuši kā traucēkli,” stāsta S. Āboliņa. Viņa gan vienlaikus saprot arī tos zemju īpašniekus, kam ir mazas platības, kurās dižkoki var būt par apgrūtinājumu. Sanitasprāt, par ļaunu nenāktu kāda kompensācija vai īpašuma nodokļa atlaide, kas, iespējams, mazinātu rūgtumu īpašniekiem, kuriem ar dižkokiem saistītie ierobežojumi tādu radījuši.
Ierobežojošās prasības – pilnveidojamas
“Neesmu dižkoku pretinieks, un mani priecē, ka tāds koks manā īpašumā aug, bet ir skaidrs, ka tas ir arī milzu apgrūtinājums,” stāsta Jānis Štauers, kurš pirms aptuveni gada iegādājies īpašumu apbūvei Ogrē. Iepriekšējie saimnieki bija gandrīz līdz saskaņošanai noveduši mājas būvprojektu, kas paredzēja arī vairāku koku nociršanu. Taču ekonomiskās krīzes dēļ viss apstājies. Tolaik priede, kas atrodas īpašumā, vēl nebija sasniegusi dižkoka parametrus. Taču “LV100 Dižošanās” akcijas laikā pēc anonīma iesnieguma DAP tika konstatēts, ka tā jau kļuvusi par dižpriedi.
Jāni neapmierina, ka visiem kokiem neatkarīgi no to sugas, augšanas īpatnībām ir vienāda aizsargteritorija, proti, desmit metri ap koka vainaga projekciju: “Vadoties pēc šā kritērija, konkrētajai priedei neskaramais zemes rādiuss no stumbra ir 14 metri. Ieskaitot koka stumbru, 29 metru diametrā liels aplis no mana īpašuma būtībā ir pilnībā neizmantojams. Konsultējoties ar sertificētu arboristu, noskaidroju, ka ozolam un eglei saknes aug aptuveni proporcionāli koka zaru vainagam, savukārt priedēm saknes ir dziļākas, burkānveidīgas un reti kad ir vainaga projekcijas izmērā. Novērtējot šo koku dabā, speciālists atzina, ka nevajadzētu šai priedei būvēt neko tuvāk par astoņiem metriem.”
Neesot arī īstas skaidrības mērījumu veikšanā. Koka apkārtmērs jāuzmēra 1,3 m augstumā no koka sakņu kakla, taču neviens likums nedefinējot jēdzienu “sakņu kakls”. Akadēmiskajā literatūrā un enciklopēdijās esot teikts, ka tā ir vieta, kur koka stumbra cilindriskā daļa pārtop par koka sakņu konisko daļu. “Šim konkrētajam kokam ir izteikta virszemes sakņu sistēma, taču DAP uzmērījumus veica 1,3 metru augstumā no zemes, nevis no vietas, kur sākas koka virszemes saknes. Esmu konsultējies ar arboristiem, mežziņiem, kas arī apliecina, ka šis jautājums normatīvos būtu skaidri jādefinē, jo šobrīd katrs atskaites punktu var interpretēt pa savam,” stāsta dižpriedes īpašnieks. Šajā gadījumā mērījuma augstuma atskaites punkts ir izšķirošs – priede ir vai nav dižkoks. DAP uzskata, ka ir, īpašnieks – ka līdz dižpriedei pietrūkst 2 cm.
Iecerētā apbūve (mājas pamati) plānota 10 m attālumā no dižpriedes, taču pieļaujamais attālums ir 14 m. Īpašnieks nevēlas koku likvidēt, taču panākt kompromisu – 4 m. Jo, pārceļot plānotos mājas pamatus par šo attālumu, būtu cērtamas trīs citas priedes, kas pēc gadiem 15–20 arī sasniegs dižkoka statusu. Neiedziļināšanās konkrētajā, objektīvajā situācijā Jāni ļoti sarūgtina. Turklāt arī nerunājot par mājas būvniecību, rokas šajā īpašuma daļā esot sasaistītas – tur nevarēs ne taciņu izbūvēt, ne siltumnīcu uzstādīt, ne arī ko novietot.
Tomēr dižkoku īpašniekiem jāapzinās, ka šie lielie koki bieži ir dzīvotne dažādiem aizsargājamiem kukaiņiem, ķērpjiem, putniem. Atsevišķas sugas var pastāvēt un attīstīties tikai šādos, ļoti lielos un senos kokos. Nesargājot tos, zudībā ies arī reto sugu īpatņi, kā rezultātā dabas daudzveidība noplicināsies. Arī dižkoku ainavisko un estētisko vērtību nedrīkst noniecināt. Pie tam lielie koki izsenis bijuši arī kulta un pielūgsmes objekti. Mēdz uzskatīt, ka tie dod enerģiju. Nenoliedzami tiem ir arī emocionāla vērtība – bieži vien tos stādījuši dzimtas priekšteči, koki ļoti daudz “piedzīvojuši”.
Pēdējo reizi dižkoku parametru maiņa normatīvajos aktos notika 2010. gadā (tika noteikti mazāki izmēri dižkokiem). Šobrīd starp dendrologiem, arboristiem un DAP notiek diskusijas, ka, iespējams, būtu jāpapildina dižkoku saraksts ar citām sugām, taču vienlaikus arī atsevišķām koku sugām jāpārskata esošie parametri, jo īpatņu, kas atbilst dižkoka parametriem, esot ļoti daudz. Lai katrs teju desmitais koks konkrētā sugā neskaitītos dižkoks, iespējams, nākotnē tiks rosināts noteikt lielākus dižkoka statusam nepieciešamos izmērus. l
Uzziņa
* Latvijā pēc apkārtmēra lielākais uzmērītais koks ir Kaives Senču ozols (10,53 m), augstākais – Garā egle (Sautas kalna egle) Gaujas Nacionālajā parkā (45,3 m).
* Tīmeklī pieejamās dižkoku datubāzes (daļa datu tajās dublējas):
https://ozols.gov.lv/pub
www.dabasretumi.lza.lv
www.dziedava.lv
www.monumentaltrees.com (pasaules)
Eksperta viedoklis
Ar pietāti pret dabas vērtībām
Daiga Vilkaste, VARAM dabas aizsardzības departamenta direktore: “Dižkoki ir viena no neatņemamām Latvijas dabas vērtībām. Tie kalpo kā mājvieta dažādām retām un aizsargājamām sugām, un to aizsardzība ir svarīga gan no ainaviskā, gan no bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Tāpat tie arī saistīti ar vēstures notikumiem, kā rezultātā daži no tiem ir ne vien dabas, bet arī kultūrvēstures vērtība. Tāpēc aicinām ievērot normatīvajos aktos noteikto un ar pietāti izturēties gan pret esošajiem, gan topošajiem dižkokiem, lai arī nākamajām paaudzēm atstātu plašu bioloģisko daudzveidību.
Dižkoku parametri sadarbībā ar ekspertiem tika pārskatīti un grozīti 2010. gadā, un patlaban nav plānots tos mainīt. Laika gaitā ar vien jauni koki sasniedz aizsargājamo koku parametrus, bet vienlaikus daļa no esošajiem dižkokiem dabiski vai cilvēku darbības rezultātā iet bojā, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka dižkoku skaits Latvijā ir nesamērīgi liels. Normatīvie akti neparedz kompensācijas, kas tieši kompensētu saimnieciskās darbības vai citus ierobežojumus aizsargājamā koka teritorijā, taču aizsargājamo koku esamība tiek ņemta vērā Lauku atbalsta dienesta administrētajās lauku atbalsta shēmās. Arī mežsaimnieciskā darbība aizsargājamā koka teritorijā nav pilnībā aizliegta.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
