Dižkoki kliedz klusējot. Vai apzinamies šo vērtību? 5
Pirms desmit gadiem dabas draugiem sadarbībā ar arboristiem Latvijā izdevās izglābt divus dižkokus, kas kļuvuši par Eiropas rekordistiem. Tāpēc līdz šim domāju, ka arboristi ir sirmo milžu kopēji un sargi. Bet vairāki pēdējā laika notikumi vieš nopietnas bažas, vai mēs kā sabiedrība, arboristus ieskaitot, apzināmies, cik unikāla vērtība ir dižkoki.
Pirmais kliedziens
Tas notika pagājušā gada februārī. Rīgas pašvaldībai sagribējās nozāģēt trīssimt gadus veco vēsturisko dižozolu Ozolainē, Duntes ielā 28. Ozols bija ieskaitīts Rīgas pilsētas dižkoku sarakstā, jo tā stumbra resnums apkārtmērā pārsniedza četrus metrus. Rīgas pilsētā par dižkokiem ozolus ieskaita jau no 3,5 m apkārtmēra. Tātad – zāģēt Duntes ielas ozolu nekādā gadījumā nedrīkstēja. Bet arboristi centās iestāstīt un pierādīt, ka šim kokam stumbrs no augšas līdz apakšai ir iztrupējis un tāpēc vecais koks ir bīstams. Vietējie iedzīvotāji šādu nejēdzību negribēja pieļaut un izsauca policiju. Bet arī policija kļuva bezspēcīga dabas pieminekļa glābšanā, jo Pierīgas reģionālās administrācijas direktors Andris Širovs bija parakstījis Dabas aizsardzības pārvaldes atzinumu, ka vecā koka stumbrs no augšas līdz apakšai ir iztrupējis, tāpēc bīstams un koks nozāģējams. To pašu viņš plaši un centīgi skaidroja Latvijas Televīzijai. Kad šo kultūras un dabas pieminekli nozāģēja un sazāģēja gabalos pa bluķiem, atklājās, ka viss teiktais nav patiesība, – vecā ozolmilža stumbrs no augšas līdz pašai apakšai ir pilnīgi vesels – blīva, viendabīga koksne ar smalkām gadskārtām. Vēsturisko ozolmilzi nebija spējusi izglābt arī dabas drauga Ivara Zorgenfreja izsauktā televīzija. Pie reizes tur nozāģēja arī otru, mazliet tievāku – vietējās nozīmes dižozolu.
Gar Duntes ielu no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas kilometra garumā stiepjas halo-cēnā laikmeta kāpu valnis, kas apaudzis ar sirmiem ozoliem, bet tagad arvien vairāk tiek apbūvēts. Šo vietu ļaudis jau izsenis sauc par Ozolaini, jo te ir vislielākās un pla-šākās veco ozolu audzes Rīgas pil-sētā. Vecie rakstu materiāli aplie-cina, ka šie ozoli stādīti pēc Rīgas iekarošanas ar Krievijas cara Pē-tera Lielā rīkojumu 1720. gadā. Tuvāk Sarkandaugavas attekai iestādītos ozolus lielo palu laikā iznīcinājuši ledi. Bet augšā, kāpās augošie ozoli palikuši. Aprūpēti tie bija kā diži, dzīvi, 300 gadus veci vēstures liecinieki.
1976. gadā Ozolaines apkārt-nē atradu un izpētīju 18 dižkokus un cēlus dižkoku kandidātus. Nā-kamajā gadā ar Latvijas PSR Mi-nistru Padomes lēmumu nr. 241 šos ozolus iekļāva dabas piemi-nekļu sarakstā. Vairāki no tiem auga aiz padomju armijas daļas žoga. Toreiz biju Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības sabiedriskais inspektors. Drosmīgi devos uz šīs armijas daļas KPP (kontroļņij propusknoj punkt –kontroles un caurlaides punktu) un pieprasīju, lai izsauc daļas de-žurantu. Atnāca kāds majors ar diviem pavadoņiem. Es rādīju sabiedriskā inspektora apliecību un sacīju: “Apkārtnes ainava rāda un vēsturiskie raksti liecina, ka jūsu armijas daļas teritorijā aug dižkoki – dabas pieminekļi. Šos kokus 1720. gadā ir stādījis Krievijas cars Pēteris Lielais. Ja tā, tad mūsu un jūsu svēts pienākums ir šos kokus apzināt un saglabāt. Tāpēc man kā speciālistam vajadzētu pārliecināties un vecos kokus izmērīt.”
Virsnieku pavadībā apstaigāju šīs armijas daļas teritoriju un at-klāju tur četrus dižkokus. Virsnieki stāstīja, ka vecie ozoli dod milzīgi lielu zīļu ražu. Viņiem saimniecis-kajā daļā esot cūkas, un tās gal-venokārt ar zīlēm varot nobarot. Bet vienu ozolu, kas auga pie kā-das ēkas sienas, viņi gribot nozā-ģēt, jo ēka esot jāpaplašina. Es viņus pārliecināju, ka jāmeklē cits risinājums. Nedrīkst nozāģēt vēs-turisko Pētera Lielā stādīto ozolu! Virsnieki apsolījās šo lietu ap-spriest ar augstāko priekšniecību un atrisināt par labu vēsturiskajiem ozoliem.
Man sirds smeldzīgi sāp – vai tas nav šausmīgi bēdīgs paradokss, ka komunistu valdīšanas laikā 1976. gadā man izdevās iz-glābt vēsturiskos dižkokus armijas daļas teritorijā…, bet tagad, kad 26 gadus esam brīva Latvija, mūsu simtgades laikā, šos 300 gadus ve-cos ozolus it kā likumīgi nozāģē, melojot, ka vecā dižkoka stumbrs esot “iztrupējis no augšas līdz apakšai”.
Otrais kliedziens
Diemžēl tikko stāstītais nav tāda vienīgā arboristu smaga kļūdīšanās. Pagājušā gada nogalē man rakstīja un zvanīja Ulbrokas iedzīvotāji. Stopiņu novada centrā Ulbrokā aug izcili ainaviska un skaista, 4 metrus resna dižā kļava ar vēsturisku nosaukumu – Sarkanmuižas kļava. Diemžēl kādam vai kādiem Ulbrokas iedzīvo-tājiem sagribējās, lai kuplās kļavas nebūtu. Kā var nocirst valsts aizsardzībā ņemtu dižkoku? Iz-gudroja iemeslu – dižkoks ir bīs-tams, var nolūzt. Tika rakstīti daudz un gari papīri no Stopiņu novada būvvaldes un Stopiņu pašvaldības aģentūras “Saimnieks” Dabas aizsardzības pārval-des Pierīgas reģionālajai admi-nistrācijai par atļaujas izsniegšanu sava novada visskaistākā koka no-ciršanai. Arborists Kaspars Māliņš 2017. gada 10. aprīlī vērtēja un mērīja, tad uz divām lapām rakstī-ja nāves spriedumu, t. i., savu at-zinumu par nepieciešamību dižo kļavu nozāģēt, jo “kokam ir zema vitalitāte un tas ir bīstams”. Koksnes izturība esot mērīta ar skaņas tomogrāfu “Picus 3”. Pēc skaņas tomogrāfa mērījumiem secināts, ka lielākā daļa no koka stumbra (90%) ir trupējusi un koksnes stumbra struktūra ir trausla. Arborists savā atzinumā norādījis, ka koka bīstamību var novērst, tikai koku nocērtot. Atkal dižkoka apmelošana. Dabas retumu krātuves eksperts Ansis Opmanis, kurš Sarkanmuižas kļavu apzināja un uzmērīja 2001. gadā, tagad vēlreiz to pārbaudīja un secināja, ka plaisu varenajā stumbrā nav; ir tikai velvējumi un lieli māzeri kā jau vecajiem dižkokiem mēdz būt. Bet iztrupējums stumbrā, protams, ir. Kā jau lielākajai daļai veco dižkoku. Tādēļ nav vajadzīgs staipīt dārgu aparātu – skaņas tomogrāfu; pieredzējuši mežziņi un mežsargi dižkoka stumbra trupi nosaka pēc redzamām dabas pazīmēm. Lielākajai daļa veco dižozolu ir trupe, un daudziem ir redzami lieli dobumi. Vai tad tamdēļ mēs tagad staigāsim ar tomogrāfiem un sāksim zāģēt nost visus dižkokus? Vai sāksim ar Kaives, Sējas, Kaņepju, Rīgzemju dižozoliem?!!!…
Dažādi dokumenti kā papīra zobeni iesaistīti cīņā pret skaisto Ulbrokas (Sarkanmuižas) kļavu un iedzīvotājiem, kuri negrib pieļaut koka nīdēju uzvaru.
Stopiņu novada pašvaldība izsūtījusi pa pastu katram dižkoka aizstāvim brīdinājumu, ka viņš uzņemas atbildību par visām traģiskajām nelaimēm, ko šis dižkoks nesis.
Pašvaldība pie dižās kļavas no visām pusēm novietoja dārgi veidotas brīdinājumu zīmes, ka šeit ir īpaši bīstama zona 10 m rādiusā. Tāpēc tur nedrīkst novietot mašīnas, velosipēdus, arī cilvēkiem aizliegts uzturēties. Ja kāds šos aizliegumus pārkāps, pašvaldība par sekām atbildīga nebūs.
Jā, tagad arī es esmu satraucies un nobijies ne pa jokam. Bet manas bailes un satraukums ir citā virzienā. Būvniekiem vai zemes īpašniekiem tikai jāieinteresē arborists, lai izsniedz dokumentu, ka dižkoka stumbrā ir trupe vai dobums, un perspektīvais būvlaukums tiks atbrīvots. Lūk, kas tagad var sākties!!!
Šādi arboristi un DAP (Dabas aizsardzības pārvaldes) darbinieki savos dižkoku vērtējumos saraksta daudzas dažādas gudrības un pārskaita desmitiem likumu paragrāfu un noteikumu numuru. Bet viņi, izrādās, ir nezinīši materiālu pretestības teorijā. Proti, lai vecais dižkoks ar resno stumbru droši noturētos pret vējiem un vētrām, tā stumbra vidū nemaz nav vajadzīga koksne. Vecajam dižkokam pietiek ar desmit divdesmit centimetru biezu stumbra ārējo daļu, jo visa noturības spēka spriedze ir stumbra ārējā malā. Zinot šo patiesību, arhitekti un inženieri ceļ debesskrāpjus no tērauda caurulēm, bet ne jau uz dzelzs stabiem. Šo patiesību zina daba un visi stiebraugi – kvieši, rudzi aug pilnīgi tukšiem stumbriem. Tāpat lupstāji, niedres, bambusi netērē enerģiju un resursus savu stumbru piepildīšanai. Daudz nabadzīgāka būtu mūsu daba, ja vecajiem kokiem nebūtu dobumu. Kur putni, vāveres, caunas taisītu ligzdas? Kur izmitinātos kukaiņi, zirnekļi, tārpi, kāpuri, skudras, grauzēji, vaboles?
Arboristam un Dabas aizsardzības pārvaldes direktoram vajadzēja tomēr zināt, ka mūsdienu tehnikas un tehnoloģiju laikmetā izglābt un nodrošināt varam jebkuru koku, ja vien tajā vēl ir kāda dzīvības josla. Jautājums tikai – cik tas maksā? Arboristu, dižkoku glābēju rīcībā ir daudzas iespējas – savilkšana ar trosēm, saskrūvēšana ar stieņiem, stumbra nodrošināšana ar stingrām jostām, atsaitēšana un visbeidzot zaru un stumbra atbalstīšana līdz pat īpašu konstrukciju izveidei. Rietumeiropā ir gadījumi, kad ļoti vecā koka atlikušo pēdējo dzīvo zaru stingri un jauki iestrādā kapelā, kur ticīgie var iet lūgties.
Trešais kliedziens
2017. gada vasaras pētījumos par Sējas dižkoka stumbru atklājām, ka tas ir pats vecākais koks Latvijā, jo savā mūžā ir sasniedzis pusi no gadu tūkstoša (Sk. G. Eniņš “Koki mājas nepamet”, “Latvijas Mediji”).
Vecajam milzim neklājas viegli. No dienvidrietumu puses to aizēno blīva jauno koku rinda, kas pārsniegusi 500 gadus vecā dižkoka vainaga galotnes augstumu – 24 metrus. Pēdējo 80 gadu laikā ozolam pamazām vien, sākot no apakšas, ik pa gadu desmitam ir atlūzuši stumbra varenie deviņi žuburi. 2016. gadā no vainaga atšķēlās viena trešdaļa un nogāzās pie varenā stumbra kājām. Sējas novada galva Guntis Liepiņš vērsās pēc palīdzības pie arboristiem – ko darīt, lai mūsu ozolam patriarham nenolūztu pēdējās divas virsotnes. Pēc mē-neša saņēma apsekojumu un pa-sākumu aprakstu uz divām la-pām. No visa tur rakstītā piemi-nēšu tikai divus absurdus punk-tus. Koka vainagam nepieciešama redukcija – cilvēku valodā tas no-zīmē, ka koka augstums ir jāsamazina par vienu diviem metriem. Tādā pašā apjomā par vienu di-viem metriem jāapgraiza vecā dižozola vainags uz visām debes-pusēm. Ja griezīs līdz diviem metriem, tad no vecā ozola lapu zaļuma maz vairs kas paliks pāri. Šis ieteikums tikai tādēļ, lai samazinātu vecajam ozolam vainaga svaru, nav pieņemams, jo ozola vecis savu vainagu reducēja jau par veselu trešdaļu 2016. gadā, kad nolūza trešā galotne.
Man ar 48 gadu pieredzi diž-koku pētniecībā, glābšanā un apkopšanā šāda vērienīga veco dižkoku apzāģēšana nav pieņe-mama. Uz vecajiem dižkokiem es attiecinu mūsu tautas seno svētuma atziņu – “caur sidraba birzi gāju; ne zariņa nenolauzu”. Svētajiem kokiem, dižkokiem nedrīkst nevienu zariņu nolauzt vai zāģēt. Arī kritušo dižkoku, kā arī tā atlūzuma lielākas daļas nedrīkst aizvākt.
Stipri aplūzušam dižkokam vērienīga atlikušo zaru apzāģēšana būtu kļūdaina aplamība. Un ir jāvērtē kā slinkuma un nevarības lāpīšana: ja nespēj nostiprināt apdraudētos zarus ar stingriem balstiem (stutēm) vai citiem pa-ņēmieniem, tad zāģē nost – ātri un vienkārši. Apzāģēšanas pa-ņēmiena lietošanu arboristi ir aizņēmušies no parku, apstādījumu, aleju un daiļdārzu kopējiem. Vecajiem, mums svētajiem dižko-kiem šāds paņēmiens ir kļūda.
Tālāk arborists Oskars Krišāns raksta: “Nav pieļaujama dižkoka dienvidrietumu pusē augošo koku retināšana, lai nodrošinātu saules gaismu koka stumbram, straujā gaismas pieejamība var izraisīt nevēlamu stresa zaru attīstību, nelietderīgi iztērējot jau tā limitētos koka augšanas resursus.”
Ar šiem diviem ieteikumiem arborists 500 gadus vecu dižkoku atstāj tumšā ēnā bez saules. Ēnojošo, jauno koku mūri, kas jau tagad ir augstāks par Sējas dižozola vainagu, nedrīkst aiztikt, bet vecajam kokam no viduslaikiem apgraiza vainagu no visām pusēm!!!
Patiesībā viens no drošākajiem paņēmieniem, kā unikālo Sējas dižozolu var glābt, ir abu atlikušo galotņu atbalstīšana ar A veida stutēm. Tās vajadzēs visai garas, un tas maksās dārgāk. Bet vai tad vecais ozolmilzis, caur daudziem kariem izgājis ar ložu un šķembu pilnām krūtīm, savās vecumdienās to nav pelnījis? Domāju, ka novada ļaudis un visa Latvija savā simtgadē to ir pelnījusi, lai vēl nākamajām paaudzēm būtu tāds ozols, ar kuru var starptautiski lepoties. Ticu, ja būs nepieciešams, arī naudas ziedotāji šim mērķim atradīsies.
Arboristu labie darbi pirms desmit gadiem
* Kaņepju dižozolam draudēja pāršķelšanās. Arboristi starp abām daļām uzlika dinamisko sasaiti. Otrs resnākais ozols (9,65 m) Baltijas valstīs bija glābts.
* Rūtiņu kļavas stumbrs būtu pārplīsis, bet arboristi laikus paspēja abas stumbra staras savstarpēji sasaitēt. Tagad Rūtiņu kļava (Acer platonoides) ir resnākais šīs sugas koks Eiropā.
* Vēsturiski slavenajai Usmas upurliepai no deviņiem stumbriem bija atlikuši tikai trīs un nosvērušies katrs uz savu pusi, tie draudēja kuru katru brīdi izgāzties. Tomēr arboristi paguva visus trīs stumbrus savstarpēji savienot ar dinamiskajām atsaitēm.
