Agris Liepiņš: Dižie slotaskāta operatori 20
Latvijā aizvien uzstājīgāk tiek runāts par nepieciešamību ievest darbaspēku. Ekonomikas ministrija ir sastādījusi to speciālistu sarakstu, kuri Latvijas tautsaimniecībai tuvākā laikā būs nepieciešami. Runa, protams, ir tikai un vienīgi par augstas raudzes speciālistiem, kurus mūsu zemē ar uguni nesameklēt. Saraksts sanācis gana garš, tajā iekļautas 237 profesijas – gan zinātnieki, gan ķīmiķi, matemātiķi, apstrādes rūpniecības speciālisti, elektrotehnikas un būvniecības speciālisti, zvejas kuģu vadības speciālisti un vēl, un vēl. Vieglāk būtu sastādīt sarakstu, kurās nozarēs speciālisti nav nepieciešami. Iepazīstoties ar Ekonomikas ministrijas daiļdarbu, kļūst skaidrs, ka Latvijā speciālistu nav vispār, mūsu dievzemītē mīt vien mazkvalificēts darbaspēks. Nav mums augstskolu, kuras sagatavotu inženierus un būvniekus, nav ķīmijas fakultātes, nav fizikas un matemātikas fakultātes, nav jūrskolas, nekā mums nav. Visticamāk, nav augstākās izglītības iestāžu vispār, ja reiz 237 profesiju speciālisti ar augstāko izglītību jādzenā pa pasauli un jāved šurp.
Brauks viņi no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Uzbekistānas, varbūt pa kādam īpašam speciālistam no Vjetnamas, jo tiem mēs spēsim samaksāt. Tā arī vieglāk, ar vācieti mūsu vietējam mazkvalificētajam darbaspēkam būs grūti sazināties, traucēs valodas barjera. Ar speciālistu no Baltkrievijas vai Krievijas pavisam cita lieta. Lai tendence būtu pavisam skaidra, minēšu statistikas datus – pagājušajā gadā visvairāk viesstrādnieku ar darba atļaujām, tātad legāli uzaicinātie, ieradušies no Ukrainas. Interesanta ir “Liepājas metalurga” likvidatora atziņa – ja arī notiktu brīnums un uzrastos investors, kurš spētu atjaunot metalurģijas uzņēmuma darbību, darbaspēks vienalga būtu jāieved no ārvalstīm. Kur palika pašu speciālisti? Tādu nebija, aizbrauca peļņā vai vienkārši izkūpēja kā dūmi, īstas skaidrības nav. Skaidrs ir viens – darbaspēks jāieved! No kura reģiona jāieved, arī ir skaidrs.
Tā nu samierinājos ar likteni, ka nākamos simt gadus latviešu tautai bez saulītes vakarā nāksies strādāt ārzemju speciālistu vadībā, līdz plašsaziņas līdzekļos izlasīju Latvijas Restorānu biedrības izmisuma brēcienu. Izrādās, ka restorānus apkalpojošā personāla vidū jau daudzus gadus ir hronisks darbaspēka trūkums. Tik liels, ka apdraud restorānu pastāvēšanu. Tāpēc Latvijas Restorānu biedrība aicina Ekonomikas ministriju un atbildīgo Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Nodarbinātības apakškomisiju steidzami veikt izmaiņas ārvalstu darbaspēka regulējumā. Atvieglojumi darbaspēka piesaistē jāparedz ne vien speciālistiem, bet arī mazāk kvalificētam darbaspēkam – pavāriem un pavisam mazkvalificētam darbaspēkam – virtuves darbiniekiem. Tāda esot skaudrā Latvijas ekonomikas realitāte. Visi aizbraukuši, visvairāk tieši mazkvalificētais darbaspēks. Ar šausmām sapratu, ka Latvijā vairs nav nedz speciālistu ar augstāko izglītību, nedz mazkvalificētā darbaspēka. Ne mēs mākam vadīt, ne aiz sevis traukus nomazgāt.
Visās šajās gaudās ne ar vārdiņu netiek pieminēta tautiešu atpakaļaicināšana. Gan jau paši sabrauks uz Dziesmu svētkiem. Vienu nedēļu padziedās un dosies atpakaļ uz Anglijas, Vācijas vai Norvēģijas ražotnēm. Lai viņiem veicas, vismaz būsim apskatījuši, ka ir vēl pie labas veselības.
Pirms pāris gadiem palīdzēju draugiem dabūt gotiņu pie sajēgas. Brūnaļa dzemdībās samocījās, gulēja apātiski uz kūts betona grīdas un necēlās kājās. Izmēģinājāmies visādi – likām dēli zem vēdera un cēlām, vilkām ar virvi, stūmām, nekādā jēgā. Gotiņa bija zaudējusi dzīvotgribu, necīnījās vairs un dzisa mūsu acu priekšā. Veca sieviņa ieteica – aizvelciet viņu līdz durvīm, sajutusi zemi zem kājām, brūnaļa sasparosies. Izvilkām ragaini svaigā gaisā. Aizelsušies atsēdāmies pie kūts stūra, lai uz kreņķiem iebaudītu ko stiprāku. Trauks nebija ne pusē, kad saimniece priecīgi iesaucās – Gamma piecēlās! Toreiz nodomāju – ja reiz govs, sajutusi savu dzimto zemi zem kājām, varēja piecelties, kāpēc mēs, latvieši, to nevaram? Mēs varam!
