I. S.: – Jā, lasījuši viņi patiešām ir ļoti maz. Turklāt es sastopos ar tiem, kuri nāk studēt par latviešu valodas un literatūras skolotājiem, arī par sākumskolas skolotājiem. Sliktākais jau, ka šo kursu nav arī studiju programmā, kopš tā reducēta uz trīsgadīgu bakalaura līmeni.

S. T.: – Un te atcerēsimies četrpadsmitgadīgo Elzu Rozenbergu, Zaļenieku meiteni, kura lasīja grieķu un latīņu valodā, rakstīja dzeju vāciski. Kaut ko no viņas noteikti varam mācīties.

I. R.: – Jā, bet es pieņemu, ka Elza Rozenberga nemācījās ķīmiju un bioloģiju, neviens viņu nedzenāja pa fiziku un algebru, tikumībām, ētikām un citiem ziloņiem, kurus tūliņ kāds izdomās ieviest programmā. Mēs gribam, lai bērni būtu gan eksakti, gan humanitāri. Tāpēc jāizdomā pilnīgi jauna sistēma, kā viņus mācīt, un es uzskatu, ka viņiem vispirms vajadzētu iemācīt strādāt ar jebkura veida tekstu kritiski.

– Bet, lai strādātu ar tekstu kritiski, vispirms ir jāspēj to izlasīt. Vai ir pierādījumi tam, ka jaunieši, kuri lasa grāmatas, ir veiksmīgāki – gan mācībās vispār, gan sociāli?

I. S.: – Ir starptautiski pētījumi, kuros pēc noteiktas metodikas aptaujāti vairāki tūkstoši bērnu. Tajos bērniem no visām dalībvalstīm piedāvā pildīt vienādus uzdevumus, un vienmēr ir pārstāvētas trīs jomas – matemātika, dabaszinātnes un lasītprasme. Jau tas, ka lasītprasme ir viena no šīm trim jomām, uzsver, cik tā svarīga. Un faktiski vienmēr norādīts, ka lasītprasme ir visas cilvēka karjeras pamatā. Cilvēks neko nesasniegs, ja nepratīs lasīt.

I. R.: – Man ir pavisam svaiga empīriska statistika – manā klasē, kas ir ar padziļinātu literatūras ievirzi, vidējā atzīme visos priekšmetos, arī filozofijā, eksaktajos un sportā, ir 7,44. Turpretī klasē ar ekonomikas novirzienu vidējā atzīme ir nepilni septiņi procenti. Literāti, kuri pieraduši lielos daudzumos lasīt, ir labāki pilnīgi visos priekšmetos, izņemot, protams, matemātiku.

S. T.: – Tas ir pierādījies – jo zemāks lasītprasmes līmenis, jo vairāk jābūvē cietumi. Tas ir spožs pierādījums tam, ka lasītprasme ir pilnīgi viss – tā ir saprašanās, spēja atrast savu dzīves jēgu, atrast savu profesiju, arī dzīvesbiedru.

I. R.: – Kamēr teicamnieces atkal nesajutīs skolotāja izglītības prestižu, tikmēr nekas nemainīsies. Kamēr izglītībai nebūs prestiža, kvalitāte tikai kritīsies. Jāsaka, ka es īsti negribētu, lai tie bērni, kurus esmu kādreiz mācījusi un kas aizgājuši studēt pedagoģiju, kādam kaut ko māca, jo tie parasti nav spilgtākie bērni.

I. S.: – Pilnībā piekrītu. Taču – mums ir tikai septiņas budžeta vietas vienā kursā, un lielākā daļa no tiem septiņiem mums ir brīnišķīgi studenti – meitenes, kuras nāk ar ideju, ka tiešām vēlas būt skolotājas.

S. T.: – Un tad viņas ieiet skolā, un entuziasmu nokauj birokrātisms. Kāpēc apbrīno Somijas izglītības sistēmu? Tur ir maksimāli maza birokrātija, valsts uzticas profesionāļiem. Un, ja birokrātija mūs samals, mēs kapitulēsim kā kultūras nācija. Piemēram, VKKF Bērnu un jauniešu žūrijai šogad iedeva par 30 000 eiro mazāk nekā pērn un vēl pateica, kam es nedrīkstu finansējumu izmantot. Tātad viņi uzskata, ka labāk par mani zina, ko žūrijai vajag.

I. R.: – Es uzskatu, ka mūsu abas mīļās ministrijas vajadzētu atlaist pilnā apmērā, jo no turienes visi, kas māk rēķināt, tāpat sen ir izdzīvoti vai aizgājuši, palikuši tikai tie, kuri prot klanīties un rakstīt papīrīšus. Ir briesmīgi, ko pēdējo gadu laikā daži plātīgi cilvēki izdarījuši ar izglītības prestižu.

S. T.: – Un, manuprāt, jādomā par to, vai nav jāatgriežas pie Izglītības, zinātnes un kultūras ministrijas, lai ir vieta un finansējums jaunām, drosmīgām idejām.