Vecās klišejas nomaina jaunas? 0
– Raiņa un Aspazijas dzimšanas dienas ierakstītas UNESCO sarakstā, bet šis gads, kā jau tika pieminēts, atstāj ēnā citas Latvijas kultūras personības. Patiesībā šobrīd caurmēra Latvijas iedzīvotājam vispār ir ļoti sarežģīti noskaidrot, kam tad kurā gadā aprit kāda apaļāka jubileja – piekrītu, tas ir banāls iemesls, lai rakstnieku vai mākslinieku izceltu, un tomēr tas ir iemesls…
I. R.: – Ja es būtu dzīvs, nopelniem bagāts rakstnieks, ierakstītu testamentā: lūdzu, neveidojiet man šādu memoriālo gadu! Tūliņ jau atkal Vācieti sāks pārcilāt: bija dzērājs, nebija dzērājs, visas tās banālās un iepriekš paredzamās tēmas…
S. T.: – Pirms 30 gadiem, sākot strādāt LNB Bērnu bibliotēku metodiskajā centrā, es vispirms iznīcināju visas jubileju svinēšanas tradīcijas, brošūras un bibliogrāfijas noglabāju arhīvā, bet tagad reizēm domāju: vai tas bija labi darīts?
I. R.: – Labi, labi, jo mazāk viņi iemācās gatavās frāzes no brošūrām, jo labāk.
S. T.: – Tas mūs arī visvairāk sarūgtināja konkursā, kad jutām, ka daļa bērnu runā skolotāju sagatavotām frāzēm. Bet bija arī daudz bērnu, par kuriem bija skaidri redzams, ka viņi tiešām nonākuši līdz noteiktam viedoklim. Uzdevumi bija ļoti sarežģīti, un skolotāji, kuri iet strikti tikai pa programmas ceļu, uztraucās, ka prasām bērniem to, kā nav programmā! Mēs teicām – jā, konkurss nav domāts ierindas bērniem. Varbūt viņi to neiemācās skolā, bet redz, dzird, klausās, stāsta un var atbildēt arī uz jautājumiem, kas nav programmā.
– Un kā šobrīd ar stereotipiem? Mana vecuma cilvēkiem mācīja, ka Rainis ir revolucionārs, šo stereotipu it kā esam izdzīvojuši, bet vai nav nākušas jaunas klišejas vietā?
I. R.: – Es strādāju ar literatūras profila klasi, viņiem ziemā ir Raiņa un Aspazijas lielais eksāmens, viņi lasījuši tikpat, cik lasa humanitāro zinātņu fakultātes studenti. Stereotipi veidojas tad, ja lasīts tiek maz, un jāsaka, par citiem autoriem ir daudz vairāk stereotipu nekā par Raini un Aspaziju.
I. S.: – Man arī liekas, ka stereotipi veidojas, kad ir maz lasīts. Kā redzam, piemēram, konkursa dalībnieku izveidotajos karogos – daudz bija zelta zirgu, dažādā izpildījumā. Vai arī Aspazijai – sarkanās puķes dažādos izpildījumos.
Patiesībā man šis gads nāca ļoti negaidīti. Man jau liekas, sabiedrībai to vajadzētu ātrāk zināt, lai arī izdevniecības varētu sagatavoties, izdot, piemēram, Raiņa bērnu dzeju. Kas tad pēdējos gados iznācis? “Puķu lodziņš”, 1965. gada krājuma atkārtojums, bet tas jau nebija pilns krājums, tur nebija iekļauti vairāki dzejoļi, jo neatbilda sociālisma ideoloģijai…
E. V.: – Neviens jau izdevējiem neliedz domāt uz priekšu, un sevi cienoši izdevēji arī paskatās un padomā, kā dažādi notikumi saskan ar viņu plāniem konkrētā laukā.
I. R.: – Bija viens gadījums, kad izdevēji reāli pārcentās – kad nomira Ziedonis, viņš noteikti arī kapā grozījās. Tā ir mūsu tieksme pievērst uzmanību tikai mirušajiem autoriem.
E. V.: – Raiņa un Aspazijas bērnu grāmatu iztikas minimums ir ticis nodrošināts, bet vienmēr jau varētu būt runa par to, vai tiešām nevajadzētu kaut ko vairāk.
I. S.: – Bet, arī kad iznāk, tie vienmēr ir vieni un tie paši krājumi. Kur paliek “Vasaras princīši un princītes”, “Putniņš uz zara”, “Saulīte slimnīcā”, kas taču ir ļoti nostrādāti, konceptuāli loģiski saistīti krājumi.
E. V.: – Par pieaugušo dzeju runājot, starp izdevējiem ir bijušas kuluāru sarunas par šo gadu un ko ar to darīt. Izdot Raiņa un Aspazijas dzeju? Kā to pozicionēt? Intelektuālim vai plašam lasītāju lokam draudzīgākā versijā? Pietrūkst drusku laika, drusku finanšu un arī drusku ideju. Izdot lugas – tas ir vēl rūpīgāk pārdomājams solis. Ieejot antikvariātos, var redzēt, ka to agrākie izdevumi vēl arvien cirkulē, jo iznāca ļoti lielās tirāžās. Protams, ja atrastos kāds, kurš uzrakstītu tādu pašu romānu par Aspaziju kā Dobrovenskis par Raini, izdevēji noteikti neturētu rokas kabatās. Es ceru, ka šis gads ar visu, kas ap to virmo, atgriezīsies mūsu lasītāju “ēdienkartē”, varbūt ar kāda romāna vai biogrāfiska darba starpniecību, jo atrašanās atmiņas laukā tiešām ir ļoti svarīga.
S. T.: – Jā, man kā bibliotekārei ir ļoti svarīgi, lai grāmatas ņemtu ārā no plauktiem un lasītu, vienalga, jaunas vai vecas, man pat liekas, ka būtu jāveido veco grāmatu lasītāju klubiņš vai kas tāds. Piecpadsmit gadus vadot Bērnu žūriju, mums izveidojušies desmit kolekcijas veidošanas principi, pie kuriem cenšamies turēties, un daudzveidības spektrs, ko piedāvājam, ir pietiekami efektīvs. Man gribētos, lai bērni ne tikai skatās savos mobilajos telefonos, bet arī grāmatās.
