FOTO. “Dižgaru ceļā” – diži darītāji! Ko varam apskatīt jaunajā Smiltenes novada maršrutā? 2
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Cik daudz var paveikt, ja vien dara no sirds! Tāda ir mana galvenā atklāsme, viesojoties Smiltenes novadā un izbraucot “Dižgaru ceļu”. Kas tas ir? Par to šajā rakstā. Ape–Trapene–Vireši–Gaujiena: vietas, kur satikt dižgarus.
Vienā no karstākajām augusta dienām devāmies uz Smiltenes novadu, kur mūs laipni uzņēma entuziasti, sava novada patrioti, uz kuru pleciem, gribētos teikt, gulstas apkaimes attīstība. Viss šajā ceļojumā piedzīvotais liek aizdomāties, cik daudzām vietām pavirši izskrienam cauri… Cik daudz interesanta un noderīga mēs neuzzinām tikai tāpēc, ka steidzamies vai vienkārši nodomājam – ak, kas tad te šajā vietā tāds var būt… Bet ir – aiz kultūras namu, muižu, muzeju un citu ēku durvīm slēpjas ļoti iedvesmojoši stāsti.
Smiltenes novadā tas ir stāsts par “Dižgaru ceļu” un tā autoriem. Aicinām jūs caur žurnāla lappusēm izzināt šo kultūrvēsturisko maršrutu, un, kas zina, iespējams, dzims vēlme doties turp un redzēt to visu arī pašiem savām acīm.
Smiltenes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes kultūras jomas vadītāja Iveta Kovtuņenko stāsta, kā radusies ideja par “Dižgaru ceļu” – tas noticis 2019. gadā, uzsākot darbu Apes novada domē: “Iepazinu brīnišķīgas kultūrvēsturiskā mantojuma vietas Apē, Trapenē un Gaujienā. Savukārt Virešu patriotei Līgai Ozoliņai bija sapnis izveidot kultūras vietu Virešos kā veltījumu dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai. Domāts – darīts. Vienā vakarā kolēģēm jautāju, kā lai savelk kopā četras dažādas vietas par dažādiem ievērojamiem cilvēkiem. Tad pēkšņi Jēkabpils novada Krustpils kultūras nama vadītāja Inta Ūbele iesaucās: “Iveta, tas tak ir “Dižgaru ceļš”! Un tā mēs tikām gan pie šī ceļa krustmātes, gan arī pie nosaukuma.”
Ape un Elīna Zālīte
Mūsu 194 kilometrus garais ceļš uz Apes apkārtni sākas agri no rīta – jau vienpadsmitos jābūt viesu namā “Kalnarušķi”, kur mūs sagaida Iveta Kovtuņenko un viesu nama saimniece Aigija Kalniņa. Laika nav daudz, paspējam tikai nolikt somas mājīgajā namiņā, un jau jādodas uz Apes centru, kur atrodas mūsu pirmā “Dižgaru ceļa” pieturvieta – rakstnieces Elīnas Zālītes memoriālā māja. Apē ar plašu smaidu mūs sagaida muzeja sirds – Irēna Meistere.
Viņa ir Apes kultūras vēstures pētniece, un uzreiz var just, ka cilvēks ir savā īstajā vietā: “Esat sveicināti Elīnas Zālītes mājā! Šeit viņa nodzīvoja visu savu jaunību. Elīnai bija četri gadi, kad viņas tēvs, amatnieks, mājiņu izjauca un atveda uz šo vietu. Iepriekš māja atradās apmēram desmit kilometru attālumā no Apes.” Stāstījums par Elīnu Zālīti, viņas dzīves gājumu spēj aizraut pat tos, kuri par rakstnieci nezina daudz, kā arī iepriekš par viņu nav diži interesējušies. Jau atkal nodomāju, ka, ieejot muzejā vien un nekonsultējoties ar tēmas pārzinātājiem, nekad nav iespējams uzzināt tik daudz.
Telpas ir iekārtotas mājīgi, iespējams apskatīt rakstnieces istabiņu, ekspozīcija ir pārdomāta un pārskatāma, namiņš no ārpuses izskatās krāsots pavisam svaigi, un tā tas arī ir – Iveta Kovtuņenko mums izstāsta, ka memoriālā māja ir atjaunota nesen – atklāšanas pasākums norisinājās šā gada jūnija sākumā: “Māja atdzima pēc 118 gadiem. Apē šis bija ļoti gaidīts notikums – to iesāka bijušais Apes novads un pabeidza Smiltenes novads. Izveidojām arī terasi, tika papildināts muzeja liecību krājums.
“Dižgaru ceļa” katrā pieturvietā pretī ir kāds sirds cilvēks.” Tieši tāda ir sajūta – bez šiem aizrautīgajiem cilvēkiem nekas netiktu uzlabots un atjaunots. Ja apskata attēlus vietnē “Google”, var redzēt, cik atšķirīga reiz izskatījusies Elīnas Zālītes māja. Darbs ir ieguldīts pamatīgs. Rakstnieces dzīves gājumu un Irēnas pausto gan jums neatstāstīšu – citādi, dodoties uz Api, jau gandrīz visu zināsiet, taču to, ka, veidojot memoriālo māju, domāts arī par jaunajām tendencēm un tehnoloģijām, kā arī bērnu un jauniešu iesaistīšanu, gan varu atklāt. Uz krēsliem izvietoti putnu attēli un burti.
Irēna atgādina, ka Elīnai Zālītei pašai bērnu nebija, taču viņa labi satika ar māsas bērniem: “Elīnai patika bērnu “kāpēcīšu” vecums, kad ar viņiem varēja runāt, iet sēņot. Tad viņa uzrakstīja grāmatiņu “Vāverīte baltastīte”, un ornitologam Kārlim Grigulim ļoti patika Elīnas darbi. Viņš rakstnieci mudināja rakstīt par putniem, līdz beidzot viņa tam piekrita.” Irēna Meistere agrāk bija skolotāja, un viņa bērniem interesantā un asprātīgā veidā prot izstāstīt par putniem – tā, ka tas paliek atmiņā. Arī mēs iemācījāmies šo to jaunu.
Citā telpā interaktīvā veidā var iepazīties ar Apes vēsturi – īpaši noderīgi tas ir tad, ja nu tomēr muzeju apskatāt bez gida līdzdalības. Telpā atrodas tāds kā rakstāmgalds/skapītis, kura atvilktnes atverot audioformātā var iegūt dažādu informāciju. Piemēram, skan pūtēju orķestra skaņdarbs un papildus tam tiek paskaidrots, kas tieši tas ir un kurā gadā atskaņots. Jaunie apmeklētāji savukārt īpaši sajūsminās par iespēju izmēģināt vēžot ar 3D brillēm. Kāpēc tieši šāda aktivitāte? Irēna stāsta, ka reiz uz šo vietu vēžot braukuši baroni no visas Livonijas.
Pa pēdām Vācietim
Ir vēla pēcpusdiena, tāpēc dodamies pusdienās. Piebraucot pie vietas ar nosaukumu “Krodziņš”, uzreiz var redzēt, ka Apē šī ir pieprasīta pusdienu vietiņa. Krodziņš pieder mūsu viesu nama “Kalnarušķi” īpašniekiem. Manuprāt, ēdināšanas un izmitināšanas bizness ir diezgan sarežģīts, tāpēc interesanti, ka tik nelielā vietā kā Ape var veiksmīgi darboties, augt un attīstīt savu uzņēmumu.
Pēc pusdienām ceļš mūs ved uz nākamo maršruta pieturu – Trapeni. Apei kādreiz biju braukusi cauri, bet Trapenē gan viesojos pirmo reizi. Ceļā uz turieni sajūsmināmies par lapegļu aleju, kura šķiet nebeidzama. Tā turpinās un turpinās, un turpinās – kaut kas neredzēts! Kad izkāpjam no auto, Iveta mums steidz stāstīt, ka mēs tikko esam braukuši cauri garākajai lapegļu alejai Latvijā. Tās garums ir pieci kilometri, un to veido veselas 630 lapegles. Par šo aleju savā dzejā raksta arī slavenais dzejnieks Ojārs Vācietis, kurš dzimis Trapenē.
Trapene ir skaista vieta – tās centrs atrodas senās muižas kompleksā, tāpēc ir sajūta, ka pastaigājamies pa vienu lielu parku. Klusums un miers. Mūs pie Trapenes novadpētniecības centra sagaida Trapenes kultūras nama vadītāja Svetlana Spalviņa, un kopīgi dodamies atsvaidzināt zināšanas par Ojāra Vācieša dzīvi. Arī šeit īpaši padomāts par to, lai uzzinātais paliek atmiņā un lai klausītājs iesaistās. Svetlana mums nolasa tekstu par dzejnieku, mums ir cītīgi jāklausās un tad jāaizpilda krustvārdu mīkla. Ja nu kaut kas tiek palaists garām, norādes uz pareizajām atbildēm atrodamas turpat uz vietas telpā. Īpaši uzmanību piesaista interesantā glezna, kurā redzams pats dzejnieks – tāda spilgta, nedaudz telpiskā formā. Izrādās, ka bilde kustas un Vācietis tajā atdzīvojas. Žēl, ka to nevar parādīt attēlā – būs vien jābrauc apskatīt pašiem. Vēl divas bildes atdzīvojas ar īpašas lietotnes palīdzību caur telefona ekrānu.
1984. gada decembrī Trapenē tika atklāts Ojāra Vācieša piemiņas akmens. Toreiz Imants Ziedonis visus aicināja akmeni sildīt ar siltām rokām, tāpēc Svetlana Spalviņa saka: “Visus, kas pie mums atbrauc, vedu pie akmens, un cilvēki to ar savām rokām silda – jo dienas, jo tas kļūst siltāks. Gidi parasti apmeklētājus steidzina, bet šī ir vieta, kur mēs tomēr visi aizejam.” Mums nav nekādas steigas, tāpēc akmeni sildām arī mēs – tas atrodas skaistā vietā pie skolas.
Izstaigājam arī kultūras namu, kur notiek dažādi pasākumi, kā arī apskatām vienu no Trapenes lepnumiem – masīvo, iespaidīgo kamīnu, kas saglabājies no muižas laikiem: “Lai kamīnu atjaunotu, nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Uzreiz nevar pamanīt, taču, pieejot klāt, var redzēt, ka vajadzīgi uzlabojumi. Labi, ka kamīnu tomēr ir izdevies saglabāt, tāpat arī oriģinālo apdari un logus.”
Trapenē šobrīd dzīvo apmēram 600 iedzīvotāji. Svetlana stāsta, ka, neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, notiek dažādas aktivitātes: “Mums ir kori, dažādi ansambļi – esam ļoti muzikāli. Tāpat mums ir arī teātris. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēku vēlēšanās darboties.” Tiek rīkotas arī orientēšanās sacensības bērniem, lai viņi iesaistītos un uzzinātu ko vairāk par vietu, kurā dzīvo: “Piemēram, viens no punktiem, kas jāatrod, ir vecais depo, un bērni skrien tur, kur ir ugunsdzēsēju mašīnas, pie reizes atrodot veco depo. Ar šādu uzdevumu palīdzību viņi izklaidējošā veidā uzzina to, ko iepriekš nav zinājuši.”
Kornēlijas “Mājvieta”
Lai dotos uz Api un Trapeni, ir jānobrauc no lielās šosejas, bet Virešiem sanāk braukt tieši cauri. Novadpētniecības centrs “Mājvieta” atrodas pašā ceļa malā, un to atrast it nemaz nav sarežģīti. Tur mūs sagaida Līga Ozoliņa, kura ir “vainīga” pie tā, ka radusies “Mājvieta” – par godu dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai. Tur iespējams iepazīties ar Virešu vēsturi, taču galvenais uzsvars likts tieši uz dzejnieci un viņas dzīvi.
Kornēlijai veltītajās telpās var apskatīt viņas vareno pūcīšu kolekciju – visi, kas pazina dzejnieci, dāvināja viņai lietiņas, kurās attēlotas pūces: piemēram, kaklarotas, svečturus, mīkstās mantiņas un citas lietas. Līga stāsta, ka veselības problēmu dēļ dzejniece nav absolvējusi studijas Latvijas Universitātē un atgriezusies Virešos: “Laimīgas sagadīšanās dēļ viņai tika piedāvāts kļūt par Virešu ciema 1. bibliotēkas vadītāju.
Ņemot vērā aizrautību ar literatūru, viņa, protams, tam piekrita.” Kornēlija šajās telpās dzīvoja, līdz pārcēlās uz privātmāju, kas atradās blakus. Tieši tāpēc arī vietai, kur iekārtota ekspozīcija, nosaukums ir “Mājvieta” – tāpat kā viņas pirmajai grāmatai. Līga saka: “Tā tiešām bija viņas mājvieta.”
Ekspozīcijā apskatāmas dzejnieces fotogrāfijas, godaraksti, dzejas grāmatiņas, kuras var droši ņemt rokās un šķirstīt: “Šis nav nekāds vēsais muzejs – grāmatas var lasīt, taustīt. Nav tā, ka visi tās grāmatiņas ņem rokās, bet es esmu par to.” Lai iesaistītu “Mājvietas” apmeklētājus, tiek piedāvāts nejauši izvēlēties kādu no Kornēlijas Apškrūmas dzejoļiem, kam jāpiemeklē virsraksts – tas, starp citu, ir grūtāk, nekā sākotnēji liekas.
Pēc ekspozīcijas apskates dodamies uz citām telpām, kur pieejamas dažādas aktivitātes kā Virešu iedzīvotājiem, tā arī viesiem. Mūs uzrunā stikla trauku un ornamentu izgatavošana: bļodas no vīna un šampanieša pudelēm, stikla eņģelīši no veciem logu stikliem: “Iecere bija tāda, ka vietējie iedzīvotāji droši var nākt un izmēģināt kaut ko neierastu. Un tālāk jau šo aktivitāti piedāvāt arī tiem, kuri brauc pie mums ciemos. Mani pašu aizrāva tas, ka šos traukus var taisīt no jau iepriekš izmantotām lietām. Kovids gan procesus apstādināja, bet ceru, ka viss atkal notiks.”
Satiekam pašu Jāzepu Vītolu!
Kā punkts uz “i” ir mūsu pēdējā “Dižgaru ceļa” pieturvieta – Gaujiena, kur atrodas Jāzepa Vītola memoriālais muzejs “Anniņas”. Pie Gaujienas pils satiekamies ar muzeja krājuma glabātāju Sanitu Sproģi, kura mums sniedz ieskatu par Gaujienu, par pili, par parku un tad smaidot aicina: “Tagad iesim, mūs gaida Jāzeps Vītols!” Nodomāju, ka Sanita droši vien tā saka, jo vietās, kur reiz dzīvojuši dižgari, iespējams, kaut kādā veidā var sajust viņu klātbūtni un auru. Mērojam ceļu uz “Anniņām” un pārņem balta skaudība par to, cik skaistā vietā reiz dzīvojis Jāzeps Vītols un cik jauki, ka muzeja uzturētāji šobrīd var šeit darboties – lielisks “birojs” patiesi gleznainā vietā.
Pie nama durvīm mūs sveicina muzeja vadītāja Ineta Riepniece, un te pēkšņi, neticēsiet, bet pa kāpnītēm lejā nāk pats diženais komponists! Samulstam, jo nu mats matā kā Jāzeps Vītols! Dodamies apskatīt muzeja telpas un joprojām nespējam likties mierā – nu kas tas ir par vīrieti? Kāpēc tāda līdzība? Muzeja vadītāja smaidot tā kā izvairās no jautājuma, Vītola līdzinieks savukārt nosmej, ka mums taču katram kaut kur pasaulē ir kāds dubultnieks.
Kad cenšamies vēlreiz rast atbildi šo jautājumu, viņš noslēpumaini klusē un smaida. Šāda intriga apmeklētājiem, tajā skaitā arī mums, liek prātot – vai kungs ir komponista radinieks? Vienkārši līdzinieks? Varbūt tas tiešām ir pats Jāzeps Vītols?! Mistērija, kas ievelk un jau tā interesanto muzeja apmeklējumu padara vēl saistošāku.
“Vītola kungs Gaujienā sāka dzīvot tieši pirms simt gadiem – 1922. gadā, un jau pēc gada gaujienieši rīkoja koncertus: viņiem ļoti patika, ka komponists tur dzīvo. Un, kad Vītolam apritēja 70 gadi, tika rīkoti Dziesmu svētki,” verot vaļā durvis uz balkonu, skaidro Ineta. Tajā brīdī varam spilgti iztēloties, kā tas viss reiz noticis.
Komponista dzimšanas diena Gaujienā tiek svinēta katru gadu: “Tāpēc var teikt, ka Dziesmu svētki te notiek ik gadu. Viņš to iesāka, un mēs to turpinām. Katru gadu rīkojam radošo mūzikas nometni “Vītolēni” – nākamajā gadā tai būs jau 20 gadu jubileja. Nedēļu pirms Jāzepa Vītola dzimšanas dienas te sabrauc apmēram 120-150 bērni un muzicē, dzied, sniedz koncertus. Dzimšanas dienu nevar svinēt ik pa pieciem gadiem, tāpēc šo tradīciju mēs kopjam.”
Šis ir vienīgais Jāzepam Vītolam veltītais muzejs Latvijā un to apmeklēt tiešām ir unikāla pieredze. Tur iespējams uzzināt visu par komponista dzīvi, profesionālo karjeru, bet visfascinējošākais ir tieši uzvedums “Tikšanās ar Jāzepu Vītolu”, no kura fragments tiek nospēlēts arī speciāli mums – pie komponista ierodas studente, kura vaicā pēc padoma: kā rakstīt mūziku? Šo visu vērojot, rodas ļoti pacilājoša sajūta – gan par to, cik daudz darba ir ieguldīts, veidojot muzeju, uzvedumu, gan arī par to, cik radoši un no visas sirds cilvēki izturas pret to, ko dara.
Ceļš uz “Dižgaru ceļu”
Diena Gaujienā vēl nav galā – Sanita mūs izvadā pa Gaujienas pili, kas reiz pārtapa skolā (pils telpās līdz 2020. gada jūnijam darbojās skola), tomēr vairāki pils elementi zālē un citās telpās joprojām ir saglabājušies.
Sanita cer, ka kādreiz pils tiks atjaunota, taču visam diemžēl nepietiek līdzekļu. Lai vai kā, darīts daudz, lai apkārtne būtu sakopta, lai ēkas tiktu atjaunotas. Pusdienas ieturam pilī – karaliski. Mūs cienā ar apkaimē tik ļoti aktuālo un pieprasīto zupiņu ar profitroļiem – taukos vārītām mīklas bumbiņām – un citiem gardumiem. Pusdienu autore ir Gaujienas saimniecīte Lilita Bernarte. Iedvesmojoties no Lilitas, arī mēs mājupceļā vietējā veikaliņā iegādājamies profitroļus.
Gaujienā šobrīd dzīvo nedaudz vairāk kā 800 cilvēki, un arī šis skaitlis var nesakrist ar realitāti, kad tik daudzi devušies pasaules ceļos, teic Sanita. Taču rosības Gaujienā netrūkst: “Tradīcijas cenšamies ievērot un noturēt. Ja izlaidīsi kaut gadu, divus, atsākt būs ļoti sarežģīti. Organizējam ne tikai Vītolsvētkus, bet arī Muižas svētkus, notiek dažādi tematiski pasākumi, koncerti, teātra izrādes un zaļumballe.”
Divas dienas Smiltenes novadā, izzinot, kā reiz dzīvojuši dižgari un kā šobrīd dzīvo novada vēstures kopēji, bija vērtīgas. Tas mani mudina aicināt arī jūs apmeklēt šīs gleznainās vietas, bet pašai arvien no jauna atklāt mūsu brīnišķīgo Latviju.
Uzziņa
• “Dižgaru ceļu” veido četras pieturvietas: Ape, Trapene, Gaujiena un Vireši.
• Ideja par ceļu dzima 2019. gadā.
• Kādi dižgari te dzīvojuši? Apē – Elīna Zālīte, Trapenē – Ojārs Vācietis, Gaujienā – Jāzeps Vītols un Virešos – Kornēlija Apškrūma.
• Visas šīs pieturvietas atrodas Smiltenes novadā.
