Atis Jansons: Ir Amerikas ceļu infrastruktūrā ļoti mīļa detaļa, kura nebūt nav dārga un mums lieliski noderētu 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ātrums un cilvēciskās vājības. Amerikas ceļojuma piezīmes. 2. daļa
Lielāko tiesu no sava ASV automaratona 11 000 kilometru veicām pa tranzīta ceļiem, kurus citādi kā par diženiem dēvēt nevar. Tas salīdzinājumam – ja savējos saucam par lielceļiem. Par sastrēgumu Teksasas lielpilsētā jau parunājām. Bet ko nu par pilsētām – tās veidoja vien kādu desmito daļu mūsu ceļojuma.
Ceļš uz Kīvestu: izrādīšanās
Starpštatu maģistrāles (kodi I10, I20 utt.) neapšaubāmi ir ar milzu ekonomisku un praktisku nozīmi, tomēr šeit ir atrodams arī šis tas, ko citādi kā par varenības un spēju demonstrāciju nez vai var saukt. Piemēram, ceļu no Maiami uz Kīvestu. Kāda vajadzība betonēt par naudu, kas Latvijas budžetu aprītu gadus divdesmit uz priekšu, 200 jūdzes pa sīksaliņu virkni starp Atlantijas okeānu un Meksikas līci? Lai ērti nonāktu pilsētiņā, kurā nav pat 50 000 pastāvīgu iedzīvotāju? Kurā nav nekā izcili interesanta, ja vien neesi ekstrēms Ernesta Hemingveja fans (viņš te dzīvojis), ja vien neesi gejs (šī esot viņu galvaspilsēta)… Homoseksuāļi gan nekā uzkrītoši te nelika sevi manīt.
Par godu manam mīļākajam rakstniekam nopirkām pudeli ruma, nosauktu par Pilaru (lasiet “Kam skanēs zvans”). Iemērcām kājas Amerikas tālākajā dienvidu pludmalē (līdz Kubai pāris stundu brauciens ar labu laivu (90 jūdzes). Pēc dažām dienām Teksasā konstatējām, ka mazāk populārās pilsētiņās atrodams gan tīrāks ūdens, gan baltākas smiltis.
Piekrastes mājiņas Kīvestā tiešām skaistas. Vilinošas, kamēr nepapēti to cenas. Septiņi cipari… Es (dzimis zvejnieka dēls) nonācu malu malās mirdzošo laivu tūkstošu hipnozē. Vien atkal tās cenas. Baigas, jo okeāna plašumi prasa jaudu. Gandrīz neatradīsi te kuteri, kuram pie pakaļas nebūtu pieskrūvēti vismaz divreiz 200 zirgspēki.
Vārdu sakot – nav jau te nekā superizcila. Ja neskaita unikālo ģeogrāfisko stāvokli, varena mārketinga radīto globālo popularitāti, kas ceļu un mazpilsētiņas ar visraibāko publiku piepilda. Bet ceļš un tilti – fantastika! Ko nevar teikt ne par pārcepto asarim līdzīgo zivteli (USD 25), ne sīksto omāru (USD 50), kurus testējām ceļmalas krodziņā. Ņemiet uzkodas līdzi (ja neesat miljonāri).
Cik var nobraukt dienā?
Pa šādiem ceļiem sešus septiņus simtus jūdžu – viegli. Rietumu maģistrāle (I10), uz kuras pavadījām gandrīz nedēļu, gandrīz nekur nav šaurāka par viena virziena trijām joslām (plus rezerves zonas abās pusēs). No pretējā virziena plūsmas to parasti atdala vismaz metrus divdesmit plata drošības zona. Daudzviet – arī platāka.
Iebraucot Sjerranevadas kalnājos, pretējā kustība vispār pazūd aiz pauguriem – kā atsevišķs, autonoms ceļš. Rezultāts – var atļaut 80 mi/h (jeb 130 km/h). Atļaut visiem. Arī milzīgajiem kraviniekiem. Arī pikapiem, kuri velk mājas uz riteņiem – milzīgas piekabes, kuras te ļoti populāras. Latvijā šādi “vilcieni” būtu ārpus likuma pat speciāli licencētiem (BE kategorija) pilotiem, jo smagāki par septiņām tonnām un pārāk gari. Teksasā drīkst. Pat meitene bez īpašām tiesībām, pat ar sakabi, kuras kopgarums ir 20 metri.
Tā nu šī tērauda upe tek. Ātri. Vēl ātrāk nekā formāli atļauts. Simt jūdzes stundā arī. Un labākais – šie nav tikai īslaicīgi kontrolskaitļi, kurus, kontroles trūkumu izmantojot, var sasniegt arī Ventspils šosejā. Vidējie ātrumi Amerikā tuvojas maksimālajiem. Mums bija dienas, kad septiņās stundās nobraucām 600 jūdzes. Un ne jau visu laiku skrējām.
Sapnis par atpūtas zonu
Tādus ceļus mēs nekad neuzbūvēsim. Un laikam jau nevajag arī (ja vien kāds no Ventspils baigi svarīgas kravas uz Daugavpili un atpakaļ dienas laikā negrib nogādāt). Bet ir Amerikas ceļu infrastruktūrā ļoti mīļa detaļa, kura nebūt nav dārga. Un mums lieliski noderētu.
Regulāri uzraksti – “Rest area – xx milles”. Proti – ziņojums, ka atpūtas zona nav tālu. Tur varēsi noparkot pat milzu kravinieku, nosnausties, uzklāt galdiņu sev un ekipāžai jaukā nojumītē. Izmest prāvos konteineros (ar brīdinājuma uzrakstiem – savus mājas mēslus šurp neved!) visu brauciena laikā sakrāto šmuci. Pabūt tualetē. Viena dāma no mūsu kompānijas tur iegāja un baigi ilgi ārā nenāca. Atradās laimīgi smaidīga. Ko darīji? Fotografēju! Tur pat gleznas ir pie sienām. Un visas darīšanas tā automatizētas, ka pat nevienam krānam nav jāpieskaras. Super! “Valsts ceļi”, kā domājat? Nevaram tā arī mēs?
Kur tad briesmas?
Lieliski ceļi. Ātri ceļi. Bet…
Viena tūlīt pamanāma pašu braucēju kļūda, kas te vēl izplatītāka nekā Latvijā. Niecīgas distances, atstarpes plūsmā. Viena virziena kustība provocē. Ātrums – gandrīz 100 jūdzes stundā. Atstarpe – metri divdesmit. Tas labākajā gadījumā. Un tad notiek tā…
Līdz mūsu šīvakara mērķim teorētiski atlikusi viena vien stundiņa. Bet “Google” navigācija (tā Amerikā populārāka par mums pierasto “Waze”) pēkšņi brīdina – sastrēgums! Avārija! Paredzamais kavējums – divas stundas. Pēc brīža – avārija ir smaga! Trīs stundas. Ieteicamais apvedceļš iezīmēts kartē. Pa to arī dodamies. Bet tādu gudro ir daudz. Un iestrēgstam, un kavējam…
Iemesls? Uz dižceļa, par spīti visai biežajām kravenieku tehniskās un fiziskās kondīcijas pārbaudēm, modrību zaudējis kāds metrus trīsdesmit gara furgona pilots. Sapinies meistarībā, sagriezies šķērsām. Un šajā ermoņikā ieskrējusi bez drošas distances aiz viņa braucošā kundzīte ar savu “Honda” džipiņu. Smagi ieskrējusi. Glābēji strādā. Maģistrāle slēgta.
Papētīju gūglē trases statistiku. Izrādās – līdzīgi gadījumi šajā “I10” posmā mēneša laikā bijuši vēl divi. Superceļi nav brīnumlīdzeklis…
Tiešām nav – jo īpaši, ja cilvēki dzer un brauc. Teksasas statistikā daudz biežāk nekā Latvijā kā smagu avāriju iemesls minēts reibums. Nevadā tiek stāstīts par kādu tētuku, kurš, būdams vidējā reibumā, nolēmis pamācīt pikapa vadīšanas noslēpumus savam 13 gadus vecajam puikam. Eksperiments beidzies ar augstāk aprakstītās platu platās virzienus atdalošās zonas šķērsošanu un frontālu sadursmi, kura uz Amerikas dižceļiem it kā nav iespējama.
Ir iespējama. Ja piloti slikti.
