Dižais sēlis Jānis Stradiņš. Aiziet, lai paliktu 2
Nesaudzīgs un vērienīgs šoruden bijis izcilu Latvijas personību iesaukums mūžībā. Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš aizsaukto dižgaru kopā. Viņa aiziešanu īpaši dziļi izjūt Sēlijā. Te ļaudis lielā vienprātībā atzīst – Jānis Stradiņš ir Sēlijas pirmais un galvenais cilvēks. Pirmais arī tajā ziņā, ka jau ļoti agri un ļoti pārliecinoši iestājies par īpašo Latvijas kultūrvēsturisko novadu, protams, vārda “novads” senajā, patiesajā nozīmē.
Cik tad sen, kad Sēlijas novadu apvienības aktīvisti interesējās, kas no Latvijas cilvēkiem varētu ievadīt jauno dokumentālo filmu par Sēliju, kurai teju jāpieliek punkts. Vēl iesaucās – kāpēc nesāka filmēt agrāk! Tad nevajadzētu galvas lauzīt – Jānis Stradiņš! Tikai viņš!
Kā spoža zvaigznīte
Patiesi, viņa kandidatūrai konkurences nebūtu. Stāvētu Stradiņš iepretī Brīvības piemineklim un dažos teikumos pateiktu tā… Bet visi bez vārdiem saprata – iespēja atkrīt, jo spēkavīram vairs… ne tā spēka. Un tad tā ziņa!
Ir laiks, kad karstākie prāti sauc – Sēlijai vajag savu zvaigzni! Jānis Stradiņš, lai arī sirdī to vēlējās ne mazāk stipri, savos izteicienos bija – kā vienmēr! – izsvērtāks. Tagad jau visa Latvija zina viņa aizkustinošos vārdus: “Varbūt Sēlijai nemaz nav jābūt piektajai zvaigznei virtuālajā Latvijas ģerbonī, bet kā spoža un mīlīga zvaigznīte tā uzmirdzēs katram, kas vēlēsies to ieraudzīt.”
Zem Sēlijas karoga
Pagājušā gadsimta nogalē kādā telefonsarunā divi Jāņi. Stradiņš:
“Sēlijai vajadzētu karogu.”
Dimitrijevs, Viesītes novada domes priekšsēdētājs:
“Taisām augšā!”
2013. gada Dziesmu svētkos Rīgā lielajā gājienā visu ceļu zem Sēlijas sarkanbaltzaļā karoga kājām noiet arī Jānis Stradiņš. Kopā ar saviem mazbērniem, kopā ar Sēlijas novadu vadītājiem. Pēc tam atzīstas:
“Vissaviļņojošākais brīdis visā manā mūžā. Tieši šis kopējais gājiens. Vienojošais gājiens.”
Akadēmiķis piedalījies gandrīz visos sēļu kongresos. Var droši apgalvot, ka pirmais kongress, kas 1999. gada maijā notiek Aknīstē un Viesītē, lielā mērā ir viņa izlolots. Ievadrunā viņš akcentē:
“Tieši Sēlijas sirdī, Sunākstē, Gotharda Frīdriha Stendera “Augstās gudrības grāmatas” pirmizdevums – Eiropā pirmā enciklopēdija dzimtcilvēkiem, kas mācījusi visu latviešu tautu.”
Lielais Jānis atbraucis?
Jānis Stradiņš kopā ar savējiem Līgo vakaru svin Viesītes novada Rāceņkalnu mājās, kas atrodas uz bijušās Stenderu mācītājmuižas zemes. Negaidīti ierodas ap 20 jauniešu grupa, uzliek akadēmiķim galvā Jāņu vainagu, dzied Līgo dziesmas, iet rotaļās un tajā trakulīgajā aplī ierauj arī sirmo zinību vīru. Un viņš nepretojas, atkal jūtas kā pirms 70 gadiem. Kundze Laima sit plaukstas un nevar vien beigt brīnīties.
Pēdējos gadus ir tā: Jāņos Viesītē atkal sarodas jaunie un pats pirmais jautājums skan – vai Lielais Jānis atbraucis?
Ne vien Sēlijai, visai Latvijai pāri skan:
Pūt, Jānīti, vara tauri,
Sasauc savus jāņabērnus.
Uzmin uz kājas
1995. gadā Krustpils pilī notiek “Pirmās Sēlijas sarunas”, no Dunavas pa Daugavu lejup dodas sēļu plosts, tālas atbalsis gūst sasaukšanās pāri Daugavai. Un jau toreiz klāt ir arī Jānis Stradiņš, tas liekas pats par sevi saprotams, kā tad bez viņa.
Palaiž vaļā plosta saites, liela drūzmēšanās krastā, sabraukuši taču no daudzām Latvijas malām, tūlīt, tūlīt būs vēsturisks brīdis, jāredz taču, tuvāk jātiek. Cilvēks pie cilvēka, adatai nav kur nokrist.
Un tad vajag arī tā notikt! Lūcija Ķuzāne pēkšņi jūt, ka kādam uzminusi uz kājas. Paskatās – Jānis Stradiņš! Atvainošanās, iesmiešanās, abi sadodas rokās. Tieši tie divi cilvēki, kuri paši pirmie Latvijā sākuši domāt un runāt par sēļu kustību.
“Šajās dienās ļoti daudz domāju par jums,” nosaka Ķuzānīte. Stradiņš pasmaida.
Tā uzmīšana nav tāpat vien. Nē, ne jau valdīšanas sakarā. Grūti laiki ir gan vienam, gan otram. Un tad atbalsts ne zelta – dvēseles vērtē. Te Stradiņu iekļauj padomju varas noteiktajā izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā, te viņš atsakās no piedāvājuma kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Lūcija sūta vēstuli: mēs, jēkabpilieši, esam kopā ar Jums.
Daudz vēlāk – 2003. gadā – Ķuzāne saņem Triju Zvaigžņu ordeni. Un nu viņa ir tā, kas pateicas par atbalstu. Labs vārds, pleca sajūta, iedrošinājums – tas ir tas, kas vienmēr sajusts no dižā sēļa. Gan Sēlijas kultūrvēsturisko novadu pētot, gan grāmatas rakstot.
Kāda tur mana dižciltība
Kāds vīrs no Amerikas grib zināt ko tuvāk par savu iespējamo saikni ar vienu no Francijas dižciltīgajām dzimtām. Padzirdējis, ka arī Stradiņam kaut kāda saistība ar šo dzimtu, lūdz viņu palīdzēt meklējumos. Vienmēr atsaucīgs, bet tajā pašā laikā, ja kas attiecas uz sevi pašu, kautrīgs būdams, Stradiņš ierodas pie Sēlijas novadpētnieka Gunāra Spīdaiņa.
Kopā brauc uz Ilzu baznīcu, pie kuras veca kapsēta, kur kādi apbedījumi pa vecāsmātes līniju. Tie varētu liecināt par saikni ar franču dižciltīgajiem. Brauc uz Riti pie Leona Upelnieka, kam ļoti sazarots dzimtas koks. Izklāj to “lielo palagu”, skatās, pēta.
Bet Stradiņš nekādās runās par dižciltību gremdēties negrib. Galvenais – pētīt Sēlijas seno dzimtu saknes.
“Kāda tur mana dižciltība,” tikai īsi nosaka.
Tēvs un dēls – nedalāmi
Jēkabpils ārsts Gunārs Kiršbergs, kurš gandrīz visu savu garo darba mūžu aizvadījis Sēlijā, Jāni Stradiņu redz ciešā saistībā ar viņa tēvu:
“Par Paulu Stradiņu teica – gara aristokrāts. Jānis Stradiņš ir tieši tāds pats. Man ir tā priekšrocība, ka tēvu un dēlu redzu kā nedalāmu lielumu. Ar kādu neatlaidību un mērķtiecību Pauls vāca un slimnīcas pagrabos glabāja vēsturiskos medicīnas eksponātus! Un tieši tāpat Jānis visu mūžu gādājis par tēva mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu.
Jau tīri vizuāli viņi līdzīgi – gan pēc nelielā auguma, gan pēc gaitas. Pauls bija ļoti zinātkārs, apbrīnojami erudīts, Jānis arī. Tajā pašā laikā nenorobežojās no parastās dzīves. No jaunības dienām man vēl tagad ausīs skan mana drauga ķīmiķa Jāņa Kacena kādreiz teiktais, ka Jānis Stradiņš ir normāls čalis, piedalās visos pasākumos. Pauls Stradiņš man lasīja lekcijas un eksaminēja, nu jau daudzus gadus ir sajūta, ka “lekciju lasīšanu” un “eksaminēšanu” turpina Jānis Stradiņš.”
Dakteris īpaši uzsver, ka nezina otru tik spēcīgu vienojošo cilvēku, kas tā būtu spējis visu laiku saturēt kopā eksaktās un humanitārās zināšanas, sabiedrības vispārzināmās vērtības un strīdīgās lietas. Un pauž savu pārliecību:
“Jāņa Stradiņa vārds vienmēr būs tas, kas kopā sauks un kopā turēs.”
Pirksts un dvēsele
Tur jau Stradiņa pirksts… Viņš ir Latvijas inteliģences dvēsele… Šādi vārdi skanēja, skan un skanēs.
Es jau 40 gadus rakstu par Sēliju un vienmēr esmu apbrīnojis, kā Stradiņš prot sasaistīt un vienkāršajā saskatīt ko tādu, lai iznāktu jaunums, par kuru jādomā. Desmit gadus pēc “Pirmajām Sēlijas sarunām” viņš atgādina, ka 1905. gadā sēlpilietis Pēteris Rizga, kas vēlāk kļūst par slavenu biškopi un lauksaimniecības profesoru, bijis Sēlpils vēlētās rīcības komitejas vadītājs un ka tajā pašā 1905. gadā, ko visi zinām kā revolūcijas laiku, Latvijā pirmo reizi veidotas neatkarīgas pašvaldības.
Kustība: Pirmās Sēlijas sarunas – Daugavas nedēļa Sēlijā – Sēļu gads – Sēlijas mūžība. Tur taču Stradiņa pirksts! Un dvēsele arī!
2005. gadā Stradiņš raksta: “Sēliskais ir tas pats latviskais, daļa latviskā, ar novada īpatnībām. Ja dzīvi un spēcīgi būs Latvijas novadi, tad dzīva būs arī Latvija, arī 21. gadsimtā.”
Atvadīšanās no akadēmiķa Jāņa Stradiņa (1933 – 2019) un piemiņas dievkalpojums notiks sestdien, 7. decembrī Torņakalna baznīcā:
no plkst. 12.30 atvadīšanās,
plkst. 14.00 dievkalpojums,
no plkst. 15.30 piemiņas pēcpusdiena LU Zinātņu mājā, Jelgavas ielā 3.
Aicinām nenest ziedus un vainagus, bet tiem domātos līdzekļus ziedot skulptūras “Sēlijas sirds” izveidei Sunākstes mācītājmuižas parkā:
Stendera biedrība
Reģ. Nr. 40008056553
Konta Nr. LV16 PARX 0004 4728 8000 1
AS “Citadele banka”
Mērķis: J. Stradiņa piemiņai
vai Torņakalna baznīcā un Zinātņu mājā ziedojumu kastītē “J. Stradiņa piemiņai”. Tālr. uzziņām: 29294240
