Dizains kā māksla un cerība 0
Talsu novada muzejā līdz 8. decembrim apskatāma latviešu dizaineru grupas izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 8 – 18 gadi”.
Jauno dizaineru grupas “Zemūdeņu kari” pirmais radošais pieteikums – epizode nr. 1 (izniršana) – notika 1995. gadā, kad divi Latvijas Mākslas akadēmijas toreiz rūpnieciskā dizaina nodaļas absolventi Valters Kiršteins un Egils Mednis (grafiskais dizainers) nolēma Reiterna namā rādīt savus akadēmijas diplomdarbus. Tad arī viņi izvēlējušies šādu mazliet šokējošu grupas nosaukumu. Šodien šis māk-slinieku vienojums jau sevi uzskata par “pusvecajiem”, bet viņu “epizodes” – izstādes – notikušas ar lielākiem vai mazākiem intervāliem no viena autora dalības (Valters Kiršteins 2007. gadā galerijā “Māksla XO”) līdz pat 30 mākslinieku pārstāvībai kā šoreiz epizodē nr. 8 Talsu muzejā (autoru vidū ir arī otrs Egils Mednis – pazīstamais erotisko ziepju dizaina un dažādu citu objektu autors). Grupai nozīmīgākās noteikti ir bijušas izstādes, kurās spēcīgais mākslinieku dizaineru kodols varējis pārliecinoši sevi apliecināt tieši artdizaina jomā – kā 4. epizodē “Manipulators” 2001. gadā Lietišķās mākslas un dizaina muzejā, septiņu Latvijas dizaineru izstādē “Veidojot Eiropu, veidojot kultūru” (Madridē 2005 ), “10 in Brussels” (Briselē 2006), dizaina mekā Sentetjēnā Francijā un citās.
Līdzās abiem Medņiem un enerģiskajam grupas “kapteinim” Valteram Kir-šteinam izstādē Talsos pārstāvēti Aigara Zemīša, Ervīna Pastora, Uģa Traumaņa, Luces, Ulda Freimaņa, Lindas Zīveres, Didža Jurkov-ska, Didža Grodza, Armanda Vecvanaga, Arvīda Endziņa, Baibas Sprances, Ginta Zilbaloža, Māra M. Gaiļa, Igora Bernāta, Kates Seržānes, Arņa Stasaiša, Marutas Raudes, Kristiānas Keires, Laura Rutka, Modra Svilāna, Vilmāra Terbeta, Vilipsōna, Annas Heinrihsones, Skujas-Braden, Daces Zēģeles, Madaras Gulbes darbi. Tātad – gleznotāji, grafiķi, fotogrāfi, keramiķi. Skatītājiem te daudz ko redzēt un brīnīties un uzzināt, bet grupai – iemesls reizē ar izstādes atklāšanu nosvinēt savas pastāvēšanas 18. gadskārtu: noīrēt lielu autobusu, paņemt līdzi pavāru ar pilnu zupas katlu, uzkāpt pilskalnā, tikties ar Talsu māksliniekiem un apēst pelēkzilas krāsas jubilejas torti zemūdenes formā… Māksla kā tusiņš! Kāpēc gan ne?
Pateicoties asprātīgajai izstādes iekārtotāju interpretācijai, lielais darbu klāsts neatstāj smagnēju iespaidu; katrs skatītājs, klīstot pa trim muzeja zālēm, eksponātos atradīs gan interesantas kustīgas lietas, gan nopietnas koncepcijas, gan jautrus pārsteigumus, gan izteikti sievišķīgu mākslu, arī pa kādai tīšai banalitātei. Atradīs arī dizainu. Var strīdēties par to, vai pārējais “ap dizainu” to nenomāc. Bet nomierina nupat “KDi” intervijā Imanta Lancmaņa teiktais: “Uzskatu, ka liela daļa no tā, ko mūsdienās sauc par laikmetīgo māk-slu, ir dizaina produkts…” Nu lūk, nav vērts satraukties. Lielu daļu no izstādes glezniecības darbiem (Baiba Sprance, Madara Gulbe, Linda Zīvere) tik tiešām tā var uztvert un pie labākiem eksponēšanas apstākļiem varētu pasniegt kā modernus vides un telpas elementus, kuri izpildījuma perfekcijā tuvojas laba dizaina darinājumiem. Tāpat šoreiz arī nav jēgas jau tik daudzu gadu runām (kopš padomju laikiem) un konstatācijām, ka mūsu zemē nav dizaina, jo nav dizaina priekšmetu ražošanas. Vienalga – dizains kā māksla un cerība pastāv, un to apliecina šī ar prieku veidotā izstāde.
Jau muzeja zālienā skatītāju sagaida Uģa Traumaņa veiksmīgais vides objekts. Iekštelpās, šķiet, daudzi labprāt spoguļojas Arvīda Endziņa trijās pannās “Vadoni meklējot”, bet bērni ar rociņām darbina Modra Svilāna “rotaļlietas” (“Pulse” # 11, #12) un šūpojas Ervīna Pastora “Zelta zirdziņā” vai arī spēlē novusu uz Arņa Stasaiša “Novus-cirka” apaļā galda. Daudzi salīdzina savu pulksteņlaiku ar Valtera Kiršteina jancīgajiem pulksteņiem uz riteņiem, uz metāla saru birstēm utt. To visu nav tik grūti iedomāties līdzās arī mums ikdienā – pašvaldībā, ofisā, skolā… Šīm lietām ir klāt arī funkcija, tās varētu mums ļoti labi rotāt dzīvi, veidot pilsoņu gaumi un galu galā stāstīt citiem par latvisko identitāti. Jā, pārsteidz arī Valtera Kiršteina glezniecība (“Darbnīca”, I-III), kurā viņš interpretē savu, šķiet, metālapstrādes darbarīku it kā tehnisko rasējumu pārfrāzējumu krāsu mākslā.
Vēl par izstādes pārsteigumiem var uzskatīt Vilmāra Terbeta (dizainers, kurš veidojis interjerus Ventspils Brīvostas prāmju pasažieru terminālim, Ventspils bibliotēkai u.c. ) un Didža Jurkovska smalkos metāla vir-smas pētījumus: pulējumi, gravējumi, lakojumi. Grūti pateikt, ar kā palīdzību, bet radušies izcili izjustai smalku pelēko toņu glezniecībai līdzīgi darbi, kurus tiešām atliek tikai ierāmēt tikpat perfektos rāmjos. Vēl divi objekti – Egila Medņa “Mald- uguns” un Māra M. Gaiļa “Latvijas Tautas frontes identitātes lelles” – ir īsti vietā šai veļu un LTF 20. gadadienas atzīmēšanas laikā.
