Gido Kokars bija ne tikai lielisks mūziķis, bet arī režisors, scenogrāfs, tērpu meistars, gaismotājs, īsts skatuves zinātājs. “Ave Sol” uzvedumos skatuvisko risinājumu veidoja tieši Gido. Jo kāds īpašs talants ļāva redzēt “visu laukumu”, kā viņš mēdza saukt arī Mežaparka estrādi. Gido aizrāvās ar Dziesmu svētku programmu veidošanu. Par tām nācies gan cīnīties, gan paciest kritiku. Gido zināja, ka Dziesmu svētku Noslēguma koncerts nav jāmēro pēc latviešu kormūzikas antoloģijas kompaktdiskā norādītās hronometrāžas, bet jāielūkojas vecajos Dziesmu svētkus ierakstos, un tad redzi, cik garš un skanējumā ilgs ir Emīla Melngaiļa “Jāņu vakars”. Gido bija lielisks akustiķis, kurš zināja, kur Dziesmu svētku estrādē, šajā “laukumā”, skan, un kur – ne, kur atbalsis sāk traucēt cita citai. Šīs zināšanas ir viņa patents, gudrība, kā uzvesties Dziesmu svētkos. 7
… Un te – kāds aculiecinieka stāsts no pērnvasaras reģionālajiem dziesmu svētkiem Kuldīgā. Virsdiriģentu teltī pusdienlaikā uz krēsla – par laimi, brīva – nosēdās milzu irsis. Jaunas sievietes spiedziens, pāris brieduma gadu kungi tikko manāmi notrīsēja. Gido rāmi pacēla savu spieķi, no kura pēdējā laikā tikpat kā nešķīrās, un ar vienu vēzienu precīzi trāpīja lielajam kukainim. Lūk, diriģenta žests! – tā varētu nodēvēt šo ainu, ja tā tiktu iemūžināta filmā.
Krietnā vecumā no mājām tālākos pasākumos, kā saprotams, labāk būt ar kādu kopā, un Gido pēdējā laikā bija redzams sena drauga, koncertmeistares Ilzes Dzērves sabiedrībā, kura kordiriģēšanas vecmeistaru raksturo kā īstu romantiķi: “Tā viņš uztvēra pasauli, mūziku un tāda bija visa viņa personības dziļākā būtība. Par spīti cienījamiem gadiem, allaž bija ļoti uzmanīgs, īsts džentlmenis. Mums saskanēja vērtējumi par mūziku, par skaņdarbu interpretācijām, ko klausījāmies un ko mums patika pārrunāt.”
Gido Kokara domas kavējušās arī pie gaidāmajiem Dziesmu svētkiem 2018. gadā. Un viņam bija savas idejas, kā tiem vajadzētu izskanēt. Kam uzticējās, viņš tās ir atklājis, saka Ilze Dzērve.
Kas pazina Gido Kokaru, nevarēja nepasveicināt stalto vīru ar spieķi, kas šad tad bija sastopams ejam pār tiltiņu pie Operas. Sarkanā šallē, lēnu, cienīgu gaitu un it kā tālumā veroties. Varbūt dažu labu vairs nepazīdams, bet sirsnīgu smaidu acīs.
… Savā deviņdesmit piektajā dzimšanas dienā, kas svētīta Blomes skoliņā, kā jau tik apaļa cipara jubilejā pie latviešiem piedienas, sarunas ievirzījušās arī par mūžības lietām. Romāns Apsītis atceras, ka gaviļnieks teicis – es miršu tad, kad gribēšu.
Un var jau būt, ka ne tikai iepriekšējo Dziesmu svētku Noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju izvēle, bet kāds augstāks spēks ielika Goda virsdiriģenta Gido Kokara rokās Zigmara Liepiņa skaņdarbu ar Kaspara Dimitera dzeju “Svētī debesīs šo zemi”. Šie vārdi nu skan kā no augstākās tribīnes Kokara sūtītas atvadas un vēlējums mums visiem.
