Monika Zīle: Pašmāju pārtikai izrādītā pircēja mīlestība rūpīgi jākopj 2
Ir absolūti pašsaprotami, ka patlaban valdība saspringti meklē – un, jācer, atradīs! – jaunus ceļus Latvijas pārtikas produktu realizācijai pēc Krievijā ieviestajām sankcijām. Nedaudz gan mulsina dažu augstu amatpersonu skumjpilnās pārsteiguma izpausmes: ak vai, cik zemisks gājiens, šausmas!… Pieļauju, tās ir tautiskā standarta emocijas publikas patēriņam, nevis reāls apmulsums. Jo tikai pilnīgi debila būtne varēja domāt, ka krievi bez ierunām samierināsies ar Eiropas Savienības un ASV reakciju uz notikumiem Ukrainā un lielā pazemībā pieņems dažādus ierobežojumus. Lielā austrumu kaimiņa atbilde, protams, bija tikai laika jautājums, un gribas optimistiski domāt, ka valdības gaiteņos vēl pirms izskanējušā embargo jau apsvērti kādi nekādi rīcības varianti, Krievijas tirgum aizveroties. Nu tā slēdzene ir noklikšķējusi, un šajā skaņā daļa pārtikas ražotāju ar sirds trīsām dzird sava rūpala zārka vāka uzlikšanas noti. Kaut arī valdība mētā verbālus glābšanas riņķus, tie pagaidām neatgādina patiešām drošus līdzekļus izpeldēšanai no krīzes okeāna. Tādēļ sankciju cunami trāpītajiem tik svarīgs sabiedrības psiholoģiskais plecs un vietējā pircēja maciņa atbalsts pašu mājās tapušajām ēdamlietām.
Taisnības labad jāteic, ka šī atbalsta nav trūcis nekad. Šis patriotisma veids ir apbrīnojami noturīgs – piemēram, neraugoties uz pasaulē zināmu dārzeņu audzēšanas un pārstrādes tehnoloģiju ieviešanu arī Latvijā, ļoti lielai tiesai patērētāju mūsu hidroponikā nogatavojies tomāts vai gurķis tik un tā garšo labāk nekā tāds pats “holandietis” vai “spānis”. Varbūt izklausās paskarbi, bet domāju, daļa mūsu uzņēmēju šo emocionāla latviskuma augsnē sakņoto atbalstu jau uztver kā pasakas vērdiņu, kurš pēc izdošanas vienmēr atgriežas kabatā. Lai gan lielveikali saviem piegādātajiem diktē noteiktus standartus, jau pirms gada secināju, ka viena konkrēta zīmola (šoreiz vārdā nesaucu) maisiņos fasētos kartupeļus “Rimi” bodēs labāk nepirkt – veselajiem pa vidu allaž vismaz divi trīs bojāti, gadās, pilnīgi sapuvuši. No Rīgas tālāk izbraucot, lauku veikalos sastopama prece, maizi ieskaitot, ar kvalitātei neatbilstoši augstu cenu. Šo tīklu piesātina vidējie un mazie uzņēmēji, kuru godaprāts tikai pašu ziņā. Protams, viņiem ir ražošanas vajadzībām ņemto kredītu un mūsu lauksaimniecībai ES atvēlēto netaisni zemo subsīdiju žņaugi. Taču preces cenā, kā liecina vērojumi, mēdz iekļauties arī ģimenes locekļu spēkratu līzings… Diemžēl Latvijā joprojām uzņēmējdarbību dažs uztver ačgārni – vispirms labklājība, nevis peļņa. Tie ir tikai daži apstākļi, kuru dēļ izčākstēs skaļie aicinājumi cieši sakļaut rokas un pie karogiem zvērēt iegādāties vienīgi savas valsts preci. Sanāk tāds vienvirziena ceļš, rosīgai satiksmei par knapu. Vajadzīga arī otra josla, pretējam virzienam. Tagad būtu loģiski visās uzņēmēju auditorijās, kur pulcējas Krievijas sankciju satriektie un pagaidām neskartie, akcentēt vajadzību daudz rūpīgāk izturēties pret vietējai precei līdz šim izrādīto pircēja beznosacījuma mīlestību un nopietni domāt par tās kopšanu. Savvaļā pamesta, iznīkst pat visdzīvīgākā puķe. Jo sevišķi – tirgū saasinātas konkurences apstākļos.