Un tas turklāt vēl ir spēcīgs emocionālais darbs, kurš ne visiem ir pa spēkam. Izdzīvot dažādas ne pārāk ērtas jūtas. Sajust pašam savas kontūras un savu ķermeni. Iet cauri vilšanās sajūtai, cerību zaudēšanai, caur bailēm atdalīties un lielu trauksmi, caur vientulību. Atrast savu veselumu. 0
Nav tā lielā, kurš varētu mani norīt. Nav lielā nozīmīgā tā, kurš varētu mani pamest.
Tur nebūs pamestības un aprīšanas, tāpēc ka es pats un otrs pats apjauš savus apmērus, savu formu un robežas un spēju tās iezīmēt. Aizstāvēt – ja vajag. Prasīt, ņemt, atdot, apmainīties, būt pateicīgam.
Kaut kur tur sāk uzplaukt mūsu pieaugušais.
Visbeidzot līdzatkarīgas attiecības drīzāk ir palielināta ātruma izaugsmes lifts. Mūsu partneris, nepārtraukta frustrācija un neapmierinātība attiecībās, mūsu kompulsīvā rīcība dēļ spēcīgām, neizturamām jūtām virtuozi un skaidri norāda mums uz tiem punktiem un baltajiem traipiem, tās mūsu izaugsmes zonām, kas palīdzēs mums pieaugt. Tādā ziņā partneris sniedz nenovērtējamu terapeitisku pakalpojumu – un mēs viņam. Jo tas, ko patiesi var darīt attiecībās un attiecībām, ir – katram jānodarbojas ar sevis attīstību, noņemot no partnera projekcijas un tās savas daļas, kuras mēs viņam esam “uzkarinājuši” un kaismīgi ar tām cīnījušies – un nodarboties ar to integrēšanu sevī, audzējot sevī to, ko kādreiz citi nav atbalstījuši, vienalga, vecāki, vai kāds cits, bet kam tagad ir iespēja augt un ziedēt.
Avots: eroskosmos.org
