Māris Antonevičs: Divvalodība pa sētas durvīm 20
“Pilsonības piešķiršana nepilsoņiem” – tāds ir nosaukums vienai no iniciatīvām interneta vietnē “Mana balss”, kuru 2011. gadā rosinājis kāds Ainārs Komarovskis. Blakus esošais skaitlis liecina, ka par to parakstījušies 1459 cilvēki. “Katra iniciatīva, ko paraksta vismaz 10 000 pilsoņu, nonāks Saeimā un pēc tam – lēmumu pieņēmēju darba kārtībā,” sola vietnes veidotāji. Komarovska un viņa domubiedru iniciatīvai tas izrādījies nesasniedzams mērķis, un ideja par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem tā arī palikusi interneta dzīlēs. Viens no izskaidrojumiem ir tāds, ka publika, kas parasti tiek mobilizēta ar tēmām par krievvalodīgo diskrimināciju, nemēdz apmeklēt šādas vietnes. It īpaši, ja tās ir latviešu valodā. Savukārt tie cittautieši, kas ir integrējušies Latvijas sabiedrībā un apguvuši latviešu valodu, saprot, ka ar tādām provokācijām kā referendums par valodu vai pilsonību viņi tikai šķeļ sabiedrību un līdz ar to rada draudus Latvijas drošībai. Kopš pagājušās nedēļas “Mana balss” ir arī krievu valodā – tagad tas ir divvalodīgs portāls.
[wrapintext][/wrapintext]
Politiķi un eksperti vienmēr uzsver, ka latviešu valoda ir integrācijas pamats. Ministru kabineta pieņemtajās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs pausta apņēmība “nodrošināt latviešu valodas lietošanu Latvijas publiskajā telpā, nostiprināt latviešu valodas prasmes ārvalstīs dzīvojošiem latviešiem, mazākumtautībām, nepilsoņiem, jaunajiem imigrantiem; nostiprināt latvisko kultūrtelpu kā sabiedrību saliedējošu pamatu”. Kā sabiedrības mandātu šīs politikas stiprināšanai varētu uzskatīt arī 2012. gada referenduma balsojumu, kas noraida valsts valodas statusu krievu valodai. Realitāte tomēr ir cita – nespējot iesoļot pa parādes ieeju, divvalodība ir ielavījusies pa sētas durvīm un pamazām sāk diktēt savus noteikumus mājā. Dažās vietās tā aizbildinās ar demokrātiju un cilvēktiesībām, dažās – ar klientu tiesībām un ekonomisko izdevīgumu, dažās – ar ģeopolitiskajiem apstākļiem un iespējamo spriedzi, ko radītu krievu valodas lomas samazināšana. No valdības deklarācijas veikli pazudusi apņēmība 2018. gadā krievu skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā un koalīcija vaibstās par ideju, ka latviešu skolās Latvijā vajadzētu mācīties jaunajiem imigrantiem. Ar vārdu sakot – viena lieta ir deklarētā valsts politika, cita lieta – realitāte.
Nedomāju, ka interneta portāls “Mana balss” uz šī fona būtu pelnījis kādus īpašus pārmetumus. Tas vienkārši ņem vērā politiskās tendences un arī to, ka šāda veida projektiem var dabūt papildu finansējumu. Nesen taču bija arī ideja par sabiedriskās televīzijas kanālu krievu valodā. Tomēr dīvaini skan izvirzītais mērķis par “vienoto sabiedrību”, ja šī sabiedrība pat necenšas sazināties vienā valodā. Var jau teikt, ka arī tie, kas prot latviešu valodu, ne vienmēr ir lojāli valstij, bet valsts valoda vismaz ir saprotama un redzama saistviela, kamēr viss pārējais ir abstraktu nojausmu līmenī.
Portāls “Mana balss” pašlaik atgādina demokrātijas spēļmantiņu. Daži to izmanto, cēlu mērķu un idejas vadīti, daži tur mēģina uzsliet savas partijas politisko karogu (kā partijas “Latvijas attīstībai” mēģinājumi savākt balsis t. s. kopdzīves likuma pieņemšanai), daži mēģina provocēt. Nupat portālā bija ierosināts vākt parakstus par Lietuvas pilsētas Palangas “novada un jūras teritorijas atgriešanu Latvijas Republikai”. Idejas autors – Ždanokas kompanjons Jānis Kuzins. Par laimi, tā drīz nozuda. Pēdējā iniciatīva, kurai izdevās savākt vajadzīgo balsu daudzumu un nokļūt Saeimas darba kārtībā, bija priekšlikums par marihuānas dekriminalizāciju. Bez komentāriem.
