– Vērojot jūsu darbību no “žurnālistu ložas”, bija brīži, kad nevarēja saprast, ko jūs gribat. Piemēram, elektroenerģijas tirgu vērāt vaļā un vērāt ciet, tad atkal vaļā. 12
– Tas nebija labi. Tomēr lēmums tika pieņemts pareizs – atlikt tirgus atvēršanu līdz 2014. gada beigām. Nebija izveidots elektroenerģijas radītā sadārdzinājuma kompensācijas mehānisms. Tagad tas strādā, cilvēki nomierinājušies un elektrības cena krīt.
– Ko jums izdevies padarīt divu gadu laikā?
– Protams, prezidentūra Eiropas Padomē, par 50 eiro pacēlām minimālo algu, ieviesām diferencēto neapliekamo minimumu, atjaunojām pensiju indeksāciju. Tas ir ieguvums iedzīvotājiem. Bet no Valda Dombrovska valdības nācās mantot krīzes laika sekas: “Liepājas metalurga” un “Air Baltic” problēmas, bankas “Citadele” pārdošana.
– Liela sabiedrības daļa joprojām jums nepiedod, ka tika privatizēta veiksmīgi strādājoša valsts banka.
– Tā nebija valsts banka pilnā nozīmē, jo EK to ļāva pārņemt ar zināmiem nosacījumiem. Peļņa neienāca valstij, bet palika bankā. Citi nosacījumi tai neļāva attīstīties kā normālai bankai. Valstij atbalstu ļāva sniegt ar nosacījumu, ka banku pārdos līdz noteiktam termiņam. Sarunās ar Eiropas Komisiju investora paziņošanas termiņš tika noteikts 30. septembris – dažas dienas pirms vēlēšanām.
– Tomēr lielākā daļa pārmetumu ir nevis par to, ka pārdevāt, bet par cenu, par kādu pārdevāt… Banku pārdot par trīs gadu peļņu nešķiet izdevīgi. Turklāt vienam pretendentam – “Ripplewood”.
– Muļķības. Vērtību nosaka bankas aktīvi – labo un slikto kredītu attiecība un tirgus situācija. Kad pēc sākotnējās atlases bija palikuši četri pretendenti, izvērtējām ne tikai piedāvāto cenu, bet arī tālākos bankas attīstības plānus, gan arī ietekmi uz nacionālo drošību. No citiem piedāvājumiem pieņemtā pretendenta cena atšķīrās mazāk par 10 procentiem.
– No citiem, tas ir, no “Latvijas balzama” Jurija Šeflera, kuru aizstāvēja toreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis?
– Bija par nepilniem 10% finansiāli izdevīgāks piedāvājums, bet valsts drošības ziņā un bankas attīstībai piedāvājums daudz labāks bija “Ripplewood”. Manuprāt, valstij saņemt investoru, kas nāk no stratēģiskā partnera un kas ir pasaules klases finansisti, ir pareizākais lēmums. Cenas starpība neatsver drošības ieguvumus.
