Divvaldība nevar būt sekmīga. Saruna ar Laimdotu Straujumu 12
Rīt, 24. februārī, Laimdotai Straujumai dzimšanas diena – bijusī premjere svinēs 65 gadu jubileju. Intervijā “LA” pirms diviem gadiem secinājām – varētu doties pensijā un pavadīt vairāk laika ar sešiem mazbērniem.
Bet viņa uzņēmās vadīt valdību. “Es esmu piekritusi, nolēmusi uzņemties atbildību, ko nevaru pusceļā nolikt,” toreiz viņa paziņoja ar pienākuma apziņu. Vecmāmiņa vada valdību – cits labsirdīgi, cits zobgalīgi apzīmēja šo laiku. Jau pēc pusgada politiskās mēles mēģināja viņai iestāstīt, cik viņa nogurusi. Laimdota, velkot smago vezumu, tikai nedabiski draiski atsmēja. Taču man jāatzīst, pagājšceturtdien pēc Saeimas sēdes, kad notika mūsu saruna, viņa izskatījās daudz enerģiskāka nekā pirms diviem gadiem.
– Pirms diviem gadiem, kad tikko bijāt nominēta premjerministra amatam, teicāt, ka tikai uz pusgadiņu. Nav nekā pastāvīgāka par pagaidu variantu, kā izrādījās?
L. Straujuma: – Nu jā… Toreiz man bija ļoti grūti uzņemties šo amatu un atrast motivāciju. Man bija pienākums pret Dombrovska kungu.
– Jūs jutāties kaut kā personiski parādā Valdim Dombrovskim?
– Nē, ne parāds, bet cieņa pret to, ko izdarīja Valdis, atgriežoties no Briseles un pārņemot valsti smagā situācijā.
– Tagad to pašu – atgriežoties no Briseles, pārņemt, tikai šoreiz – partiju, smagā situācijā ir apņēmies Andris Piebalgs. Izvirzot savu kandidatūru uz partijas vadītāja amatu, es pieņemu, ka viņš nākotnē pretendēs uz premjerministra posteni.
– Jā, pilnīgi noteikti. Esmu ar Piebalga kungu runājusi. Jā, vispirms būs vēlēšanas, bet viņš ir gatavs startēt par premjeru nākamajā politiskajā ciklā pēc vēlēšanām. Partijas vadītājs kā premjera amata kandidāts – tam ir nopietns pamatojums.
