30. jūlijā 0
Kā solījis, darbdienas beigās ar mani aprunājās Jura Tāra palīgs Dr. Rihards Urtāns. Patīkams, jauns cilvēks vecumā, šķiet, pat zem 30. Viņa teiktajā jūt optimismu un profesionālu gandarījumu. Jaunais ārsts atklāj, kāda tad ir mana retā diagnoze, par kuru aizplīvuroti izteicās dakteris Tārs. Saprotu to, ka ļaundabīgās šūnas manā pazodē tomēr atradušās. Nu tās ar rezervi izņemtas ārā. “Jūs ļoti pareizi darījāt, ka pie mums atnācāt. Dzīvildze laba,” ar profesionālu gandarījumu saka jaunais ārsts.
Jāatzīst, ka, uzzinot par ļaundabīgajiem audiem, kuri kaut vismazākajā daudzumā, kādu definē medicīnā, tomēr bija atradušies manā pazodē, jūtos diezgan draņķīgi. Paldies veciem draugiem, kuri aizved pie sevis mājās uz vakariņām. Slimnīcas vakariņu koferi, jau kaut cik nomierinājies, apēdu kā dubultporciju brokastīs.
31. jūlijā
Saprotu, ka no Gaiļezera vismaz pagaidām neatvados uz ilgu laiku. Beidzamais, ko todien, izejot no slimnīcas nodaļas, redzu, ir pāris vecumā ap 30–35 gadiem koridorā pie loga. Vīram pie auss plāksteris kredītkartes lielumā. Abi saāķējuši roku pirkstus, pieglaudušies viens otram kā pirmās mīlestības padsmitnieki. Līdzīgi pāri publiskās vietās redzēti pie iesaukšanas punktiem armijā un lidostās.
Tajā pašā vakarā aizbraucu uz dārzu, kur vasarā dzīvo kaķis. Nereti viņš mēdz būt kaut kur nolīdis vai medībās, taču šoreiz nāk pretī. Ieraugot mani, dzīvnieks apstājas un tad, sapratis, ka neko garšīgu neesmu atvedis, aiziet tālāk. Vai patiešām es vēl aizvien dusmojos par to, ka viņš pirms pāris gadiem man piečurāja kurpi?
Dzīvoju tālāk, periodiski eju pie, manuprāt, labākajiem ārstiem. Kopā tālaika saņemtie medicīniskie pakalpojumi, ieskaitot turp un atpakaļ trolejbusa biļetes, manai ģimenei varētu būt izmaksājuši virs 300 eiro, kas liekas paceļami (reiz Gaiļezerā, gaidot konsultāciju, redzēju kādu diezgan noplukušu vīru, kuru dakteris Tārs ar savu jauno kolēģi, šķiet, apskatīja bez maksas).
Pa druskai arī pārskaitu naudu slimnīcas fondam (ilgāk dzīvošu – vairāk pārskaitīšu), pa brīžam lietoju vitamīnus, bērza čagu un lūdzos. Rītos Tēvreizi skaitīju arī agrāk, bet tagad šajos brīžos man ciešāk ir nākušas klāt domas par veselību. Ja tādā garā būs pagājuši pieci gadi, pat skaitīšoties izārstēts.
Ziemassvētkos pa telefonu saņēmu atbildes sveicienus no palātas biedriem Uģa un Nikolaja. Pēdējais uzrakstīja 2015. gada Ziemassvētkos populāro pantiņu par lūgumu baltajam eņģelim. Nobeigumā paša teikums: “Lai likteņa asie zobi brūces tev nespēj kost!”
Pēc pagājušās vasaras man ir saasinājusies sajūta, ka nevajadzētu sevi izšķiest, darot kaut ko maznozīmīgu. Atceros, reiz studenta jaunībā kādā pārdomu brīdī par dzīves jēgu un Svētajos Rakstos minēto pasaules galu man kaklā sakāpa kamols, trūka elpas, likās, ka gals klāt. Sajutis briesmas, ņēmos saspringti domāt un nonācu pie jaunas, kosmiskas atziņas. Cik zinu, par to visskaidrāk XX gadsimta sākumā ir rakstījis pakurlais lauku skolotājs Konstantīns Ciolkovskis. Proti, cilvēces attīstībai tomēr vajadzētu būt bezgalīgai. Protams, saprotu, ka garantiju Ciolkovska aprakstītajai bezgalīgas attīstības perspektīvai nav nekādu. Un taisnība var izrādīties katoļu arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, kurš kādā sarīkojumā brīvākā gaisotnē pie zviedru galda man sacīja par pasaules galu: “Kā tad nebūs! Būs! Varbūt vienīgi ne mūsu paaudzē.” Tomēr autoritātes teikto atļaujos īsti nepieņemt. Droši vien strīds starp garīgo un materiālo jau ir bezgalīgs.
“Cilvēkam vajag atrast idejas, domas, kas to tur pie dzīvības,” reiz man domīgi teica Dr. Paulis Rēvelis, kurš visu savu ārsta mūžu nostrādājis psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ģintermuiža. Gadiem ejot, manas kosmiskās idejas kļuvušas ievērojami piezemētākas – rūpes par ģimeni, par māju. Taču tagad gribas vismaz dabas koncertzāli Gaiļezera mežā, kura takas glabā daudzu atlabstošo un arī manus soļus.
