28. jūlijā 0
Pamostos pirms pieciem. Telefonā sarakstu trīs garas īsziņas – vēlējumus bērniem. Kaimiņš, kuram šodien paredzēta septiņu astoņu stundu operācija, min, ka naktī esot salis (Latvijas Radio ziņo, ka Daugavpils lidostā bijuši tikai 5 grādi), jo sega plāna kā kabatas lakats. Saku, ka varu aizdot zeķes – tāpat kā 1991. gada janvārī barikāžu laikā aizdevu bikses vienam no Bauskas miličiem. Uģis teic, ka atceras Bauskas miličus. Drīz viņu ar visu gultu aizstumj uz operāciju.
Pierakstu idejas, kā pašam dzīvot tālāk un ar ko varētu turpmāk nodarboties. Ap pusdienlaiku māsiņa pavēsta, ka tūlīt uz operāciju jābrauc arī man. Sajūta drusku kā pirms izpletņlēciena. Jāsaņemas un jāpaļaujas (šoreiz gan ne uz sevi, bet ārstiem), ka viss izdosies labi.
No beidzamajiem brīžiem pirms operācijas atceros saģērbšanos. Galvā vienreizlietojamā cepure, kājās tādas pašas zeķes. Vairāk nekā. Brauciens zem segas ar visu gultu, lifts uz leju, otrais stāvs, koridori, griestos kaut kādi vadi. Tā varbūt izskatās zemūdenēs. Garām slīdošie cilvēki runā latviski un krieviski – kā Rīgas daudzdzīvokļu māju rajonā.
Operāciju zālē, kur no gultas pārsēžos uz galda, šķiet, redzu, kā turpat netālu operē Uģi. Anesteziologs Leonīds Gurbo, pievērsies man, jautā: “Vai Solžeņicina Gulaga arhipelāgs ir tulkots latviski? Tas taču ir fundamentāls darbs, kura dēļ sabruka Padomju Savienība!” darbojoties it kā savā nodabā, turpina runāt ārsts. Atbildu, ka īsti nezinu, bet vismaz fragmentiem periodikā vajadzētu būt. Domājot, vai šī periodika varētu būt žurnāls Avots vai varbūt Lidijas Lasmanes-Doroņinas rediģētais Auseklis, jūtu, ka aizeju kaut kur sāņus. Atbildi anesteziologam vairs neprecizēju. Pēc divām stundām pamostos – atkal īsti nezin kur, bet tūlīt mani ar gultu stumj atpakaļ uz palātu.
Tajā pašā dienā ēdu vakariņas un aizsteidzos uz kapelu. Kaut rakstīts, ka plkst. 18 to slēdz, 18.05 durvis vēl vaļā.
Uģis atgriežas caur reanimāciju pēc divām dienām. Atdodu viņam parādu. Esmu dzirdējis, ka dažkārt arī vēlēšanās sagaidīt savu naudu cilvēkam palīdz turēties pie dzīvības. Tas gan nešķiet Uģa gadījums. Pēc pāris mēnešiem medijos parādās ziņa, ka tajā dienā Gaiļezera onkologi kopā ar mikroķirurgiem Dr. Jura Tāra un Dr. Kalvja Pastara vadībā Uģa balsenē veikuši ļoti sarežģītu, unikālu operāciju, kas ilgusi desmit stundu.
Uģa prombūtnē palātā tomēr atkal esam trijatā: iestājies kurzemnieks Vilmārs. Kluss, mierīgs vīrs. Viņš stāsta, ka desmit stundu gara operācija viņam bijusi pērn. Toreiz ķermenī zem kakla izveidots caurums tāpat kā Nikolajam. Drīz pēc operācijas tas aizaudzis ciet. Reanimācijā Vilmārs ļoti gribējis dzert, bet nav dots. Tagad viņš uztraucas, ka izaudzis jauns bumbulis. Ārsts teicis, ka, iespējams, tas esot veidojies no īpašajiem diegiem, kas tur tehnoloģiski atstāti iepriekšējā operācijā. Drīz apjēdzu, ka Vilmāra patiesās bažas ir par to, vai diegu bumbulis atkal nav vēzis.
Pirms iešanas uz slimnīcu kāds veiksmīgs vīrs uzņēmējs, kas daudz arī nomaksājis nodokļos, man nomierinoši stāstīja, ka viņam arī vai cik tādu bumbuļu ik pa laikam parādoties. Poliklīnikā onkologs tos izgriežot savā kabinetā ar vietējo narkozi. Un pat lieki neskatoties, vai tur ir kas ļaundabīgs vai ne. “Tev vajag to zināt? Man – nē,” teicis ārsts.
Atgriezies no operāciju zāles, Vilmārs stāsta, ka šoreiz viņam bijis tas necerēti vieglais variants ar vietējo narkozi.
Pēc operācijas ārsts Juris Tārs saka, ka vēža man nav, taču atklājies netipisks gadījums, tādēļ diezgan svarīgi esot laboratorijas rezultāti. Nomierinos. Elpot kļuvis brīvāk. Neklepoju. Piebriedusī cista 2,2 centimetru diametrā operācijas gaitā taču izgriezta. Liels paldies! Saistībā ar smēķēšanu onkoķirurgs vispārizglītojoši piebilst, ka ir cilvēki, kuri nosacīti drīkst smēķēt, bet ir tādi, kuri noteikti to nedrīkst. Būtu labi, ja to varētu jau pēc dzimšanas noteikt.
