19. jūlijā 0
Svētdiena. Eju baznīcā pie dievgalda. Ziedojumu grozā atstāju vairāk, nekā parasts, – piecus eiro. Bet iet pie mācītāja un teikt, lai pēc sprediķa mani lūgšanās piemin, kaut kā nevelk. Interesanti, kā lielajam Dziesmu svētku korim baznīcā skanētu Sibēliusa un Tirzmalietes populārā Ved mani kungs un manas gaitas svētī? Nevaru padziedāt, acis pilnas ar asarām.
Pēc sarunas ar ārstu kamols kaklā šķiet vēl traucējošāks. Tas tiešām jāizgriež. Baznīcas dārzā labs paziņa, ārsts homeopāts saka, ka operēties vajag pēc iespējas mazāk. Bet tas nav mans gadījums. Radiožurnālists Aidis Tomsons tvīto, ka pamodies no narkozes. Es par tādām privātām lietām, šķiet, netvītotu, taču šoreiz viņu favoritēju, atzīmēju par īpašu.
Radiniece Dzidra, kura strādā par apkopēju mazpilsētas slimnīcā, telefona sarunā, iedrošinot operācijai, saka: “Notrauc asaru, un uz priekšu!” Viņas vīrs – mans brālēns – nomira ar vēzi. Bija par mani dažus gadus jaunāks, nekā es tagad.
20. jūlijā
Sapnī redzu sevi kā zemessargu. Varbūt, būdams gandrīz neārstējami slims, varētu doties riskantā miera misijā uz Ukrainu.
27. jūlijā
Slimnīca. Ar palātas biedru Nikolaju (palātas biedriem vārdus esmu mainījis) neaprunāsies. Viņš ir operēts balsenes apvidū. Citam vīram, kurš tajā dienā izrakstās un kuru vispirms pamanu pie māsu posteņa, ir dobji burkšķoša balss. Kaut kas izgriezts un varbūt vēl nav īsti sadzijis, taču solis raits. Kārtojot dokumentus, viņš ik pa laikam atgriežas savā agrākajā palātā, viena papīra lapa aizlido zem manas gultas. Ar nopūtu, kas skaļi atbalsojas ķermenī, vīrs veikli pastiepjas dokumentam pakaļ. Atvadoties paspiežam viens otram roku.
Brīdi pēc manis palātā apmetas Uģis. Vīrs pēc 65. Nepārģērbies, džinsās un kreklā, viņš noliekas gultā. No piedāvātās grāmatas atsakās, jo nevarot koncentrēties. Uģis min, ka vēzis viņam konstatēts kaklā. Neko daudz tas neesot traucējis. Viņš mani aizsūta pēc cigaretēm, paskaidrojot, ka, protams, tagad nepīpēs, taču labāk jūtoties, ja paciņa (nu, tāda vieglā) ir kaut kur blakus.
Neviļus sanāk, ka man pēc veikala makā ir tikai banknotes. Palieku Uģim parādā, šķiet, divus eiro. Uģis atmet, ka par naudu varu neuztraukties. Viņam arī solīts, ka operēs rīt, iespējams, desmit stundas. Vai tas ir reāli? Mani operēs pēc tam, tajā pašā dienā, pēc darba laika beigām?! Jautājumi paliek bez atbildes. Nav iespējams iedomāties, kas īsti notiek operāciju zālē. Kā ārsts var izturēt desmit stundu operāciju? Turklāt tā notiek galvas apvidū, kur visi nozīmīgie vadiņi satek kopā.
Manu mutes dobumu izskata nodaļas vadītājs Dr. Juris Tārs. Atzīst, ka vēzi neredzot. “Līdz kuram stāvam bez atpūtas varat uzkāpt?” – “Līdz piektajam,” atbildu. Tas arī ir par labu pieņēmumam, ka vēža man zodā nav, tomēr ārsts vēlreiz apstiprina iepriekš pieņemto lēmumu, ka rīt manu cistu ņems ārā. Par desmit stundu operācijām viņam nepajautāju – neesmu jau atnācis uz interviju.
Saruna ar anesteziologu Leonīdu Gurbo. Patīkams ebreju kungs (tā saka Uģis, kuram atnesu cigaretes). No sarunas varu spriest, ka visdrīzāk mani operēs stundu un vēl stunda paies, kamēr pamodīšos. Māsiņa Dace gan min, ka operācijas ilgumu parasti neprognozē. Kaut kas var atklāties arī tās gaitā. Kad uzstāju, ka man vajag drošu vietu, kur prombūtnes laikā, kamēr esmu zem narkozes operāciju zālē, glabāt manu zemessarga apliecību, viņa sniedz plēves kabatiņu un papīra lapu. Jūtu, ka medmāsa turas, bet tad, pagājusi mazliet sāņus, viņa izplūst klusos smieklos. Laikam jau strādāt ar pacientu, kurš domā, ka viņam gandrīz nav nekādas vainas un ka, piecēlies no galda, tūlīt varēs doties zemessarga uzdevumā, ir mazliet smieklīgi.
Vēl jauks moments bija no rīta Rīgas stacijā. Skaidrs, ka vilcienā uz operāciju braucu tikai ar viena virziena biļeti. Taču trolejbusam e-talons der ilgāku laiku. “Atpakaļ taču tu brauksi pats, nevis tevi vedīs!” Kamēr tā prātoju, kāds blakus nošķaudījās. Pārdevēja (uz čeka rakstīts Daniela 165) teica: “Uz veselību!” Tas it kā nebija tieši man, taču vēlējumu piesavinājos un nopirku arī otru talonu – braukšanai atpakaļceļam.
Vakarā ieeju slimnīcas kapelā. Tajā nav citviet mazliet uzbāzīgā ziedojumu trauka, toties ir kristīgā, pārsvarā katoļu, periodika. Pēc tam pastaigāju pa mežiņu, kas stiepjas no helikopteru laukuma līdz Juglas ielai. Te reiz bijis soliņš. No tā palikuši tikai betona gabali. Manuprāt, te būtu laba vieta dabas koncertzālei. Tā būtu tuvu gan Gaiļezeram, gan rīdziniekiem, kuri varētu atbraukt kaut vai ar velosipēdiem.
Vakarā, pirms iedzert nomierinošo tableti, vēlreiz mazliet aprunājos ar medmāsu Daci, kurai bija doma pieņemt glabāšanā manu zemessarga apliecību. Galu galā to īsi pirms paša brauciena uz operāciju zāli uzticu palātas biedram Nikolajam. Viņš ar galvu pamāj, ka svarīgās lietas droši varu atstāt palātā.
Blakus Nikolaja gultai novietots elpošanas aparāts, kuru vīrs ik pa brīdim (arī naktī) darbina. Acīmredzot viņam nav viegli. Vēlāk, jau pēc manas operācijas, Nikolajs parāda man savu caurumu ķermenī – iedobē, kur kakls savienojas ar krūtīm. Dīvaini, ka cilvēkam vari it kā ielūkoties iekšā. Būdams neliela auguma, Nikolajs šad tad sēž uz gultas malas un bezbēdīgi šūpo kājas. Vairākkārt māsas uzteic viņa optimismu, kas taču ir ļoti svarīgs, lai tādai slimībai tiktu pāri.
Vakarā pirms operācijas aprunājos arī ar sanitāri Tamāru, kura ēdienreizēs iznēsā divu dažādu izmēru tikai horizontāli liekamus čemodānus, kuros ir trauki ar ēdienu. Vieni čemodāni domāti pacientiem, kuri ēd caur muti. Otri – tādiem kā Nikolajs, kuri pastai līdzīgo barību uzņem, ar speciālu ierīci iespiežot caur degunu. Nezināju, ka arī tā var ēst, bet operētā mute taču jādziedē.
Nākamajā rītā Tamāra man čemodānu neatnes.
