5. jūlijā 0
Ap plkst. 14 Elejā mani gaida dziedniece, bioloģiskais indikators (tā viņu kādā publikācijā nosauca akadēmiķis Jānis Stradiņš) Elejas Veronika. “Es neslēpšu, ja tur būs audzējs, un likšu iet pie daktera,” viņa teica jau telefona sarunā.
Pašsajūta gan laba, varētu kaut kūti mēzt un elpot smakojošo, plaušas tīrošo gaisu, braukt ar velosipēdu, varbūt pat skriet. Drusku, drusku no rīta mostoties jūt tādu nespirgtumu. Maķenīt vairāk nekā agrāk negribas celties. Šorīt, piemēram, vajadzēja piecelties un palaist dēlu uz Skolēnu dziesmu un deju svētku pirmo lielo deju kopmēģinājumu, taču paliku gultā, vien kaut ko labu centos novēlēt.
Cik sevi atceros, līdz 1994. gadam vecpuiša rītos mani parasti modināja māte. Neilgi pirms savas aiziešanas viņa uzdāvināja zilzaļu elektrisko modinātāju. Mamma ar vēzi cīnījās 15 gadu. Gribētos domāt, ka plaušās nekādas nopietnas slimības man nav, bet ej nu sazini. Sliktākajā gadījumā es diemžēl neatstātu ģimenei ievērojamu mantojumu. Varbūt tomēr kaut cik vērtīgi ir mani pieraksti, ko bērni tagad droši vien nelasīs?
Ko Elejas Veronika? Sūta pie Latvijā pazīstamākā plaušu onkoķirurga Māra Apšvalka. Autoritātes viņai patīk, bet manas plaušas – ne. “Neredzu, ka tā būtu tuberkuloze, taču tur veidojas cista, audzējs. Jāņem ārā. Jo ātrāk, jo labāk! Nevajag jokoties! Padzer rigviru. Veidojums zem zoda man arī nepatīk. Siekalu dziedzeris apakmeņojies, jāuztaisa kompjūters. Izņem nevajadzīgo ārā,” – tā dziedniece.
Vakarā kopā ar krustmeitas ģimeni aizeju nopeldēties.
7. jūlijā
Zvanu uz Latvijas Onkoloģijas centru. Kad, noilgojies pēc saviem vecajiem draugiem, kuri dzīvo diezgan tālu Austrumos, Mongolijā, zvanu tiem, savienojums parasti izdodas dažās sekundēs. Zvanot uz Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā, 20 minūtes sēžu uz līnijas, kur visi operatori ir aizņemti. Tad attopos nosūtīt e-pastu. Kas sanāks ātrāk – telefona saruna vai atbilde e-pastā? Forši būtu, ja ar visu tiktu cauri jau pa Dziesmu svētku laiku (līdz 12.07.)…
Pēc apmēram stundas saņemu gan elektronisko pastu, gan telefona zvanu. Zvanītājs displejā parādās ar vārdu Pieraksts Onkoloģijas centrā. Nez kā to dabū gatavu, jo es savos kontaktos nebiju ievadījis numuru ar šādu nosaukumu! Operators Andis noliek maksas konsultāciju uz 14. jūliju. Piedāvā arī bezmaksas konsultāciju, bet tad tikai uz 24. augustu. To, paldies, nē!
Var piebilst, ka dažas dienas iepriekš ultrasonogrāfijā daktere man izsniedza izziņu, kurā uzrādīti mani izmeklējumu rezultāti, bet uzvārds dokumenta augšpusē atstāts no dakteres iepriekšējā apmeklētāja. Tā bija kāda jauka kundze, ko sastapu ārsta kabineta durvīs. Izziņu nācās nomainīt. Negaidīti daktere piezvanīja un atvainojās. Viņa atstāja gudra, taču pārslogota cilvēka iespaidu.
Pieņemšanā, skatot manu pazodi, ārste domīgi teica: “Nevaru saprast, no kurienes tam bumbulim aug kājiņas.” Viņa arī sprieda, ka audzēja dabu precīzi varēs noteikt laboratorijā tikai tad, kad tas būs izgriezts. “Dodu piecdesmit pret piecdesmit – tas ir ļaundabīgs vai ne. Taču to var sekmīgi ārstēt arī tad, ja būtu onkoloģiska problēma. Audzēju izgriezt vajag – jo ātrāk, jo labāk.” Viņas galasecinājums bija tāds pats kā Elejas Veronikai. Mani tagad pat vairāk uztrauc plaušas. Kāpēc klepoju?
