Divu vienatnību krustpunktā. Saruna ar Andru Rušmani par jauno “Vakara romānu” 0
Divi cilvēki kāro vienu lietu – tas nav rets gadījums. Taču, ja lielākoties interese ir finansiāla, tad Ramonas un Gabriela gadījumā iekārotā lieta – “Lūsēnu” mājas – abiem ir arī emocionālas pieķeršanās objekts. Piekāpties nav gatavs ne viens, ne otrs, turklāt lietišķi izturēties pret mājas īpašumtiesībām traucē arī sarežģītā ģimeņu pagātne. Un tas, ka zemstrāvās abu starpā šķiļas savstarpējas patikas dzirksteles, iespējams, visu notiekošo sarežģī vēl vairāk…
Romāns “Vienpatnieki” ir viens no pēdējā “Lata romānu” konkursa laureātiem.
Andra, sakiet – vai “Lūsēniem” ir prototips? Tās aprakstāt tik dzīvi, ka šķiet – runājat par savām mājām?
A. Rušmane: Dzimtās mājas, kur esmu augusi un dzīvoju arī šobrīd, ir mana mīlestība – tās ir vecāku, vecvecāku mājas. Izjūtu ziņā noteikti esmu iedvesmojusies no savām mājām. Tomēr prototipa “Lūsēniem” nav, tieši tāda māja dabā nepastāv. Mazliet tajā ielikts no māsas un vecmāmiņas mājas – viņas arī dzīvo dziļi mežā –, ezeru noskatīju vēl citā Latvijas malā. Soliņš zem vīnogām gan ir arī manā mājā, un es uz tā mīlu pasēdēt tāpat kā Ramona. Tā kā esmu vientuļniece tāpat kā mana romāna varoņi, mājas ir vieta, kur pabūt vienai, atpūsties, sakopot spēkus un padomāt.
Literatūrā un kino diezgan bieži sižets risinās tādējādi, ka divi cilvēki, kuri sākotnēji viens otram nepatīk, pamazām sāk izjust savstarpējas simpātijas, arī jūsu romānā…
Man šķiet, Ramonai un Gabrielam tā nav īsti nepatika, drīzāk sava veida aizsargreakcija. Tāpat, es domāju, nereti ir arī dzīvē – mēs iepazīstamies ar īsto cilvēku, sajūtam klikšķi, bet neesam gatavi atklāties, neesam gatavi jaunām attiecībām, un tad nostrādā aizsargreakcija – sākam sev iegalvot, ka mums tas otrs nemaz nepatīk. Varbūt ir arī neapmierinātība, ka viņš man nepievērš uzmanību. Ramona un Gabriels jau no paša sākuma novērtē viens otru, patīk viens otram, drīzāk tās ir savstarpējas aizdomas, neuzticēšanās, nevis nepatika.
Turklāt, protams, viņi viens otram neuzticas, jo abi grib “Lūsēnus”, un skaidrs – lai cik liela būtu savstarpējā pievilkšanās, māja var palikt tikai vienam. Turklāt abi ir rūdīti vientuļnieki, pieraduši būt vieni, tāpēc dibināt attiecības un pat elementāri draudzēties ir ļoti grūti.
Mazliet tāds 21. gadsimta fenomens – no vienas puses, mums ir tik daudz kontaktu sociālajos tīklos, dažkārt pat dzīvē viņus visus nepazīstam, no otras – sabiedrības pētnieki runā par vientulības laikmetu.
Manuprāt, tieši tā arī ir: tas, ko demonstrējam sociālajos tīklos, jau pārsvarā nesakrīt ar realitāti.
Cilvēki lielākoties rāda iedomātu tēlu, nevis tādu, kas viņi patiešām ir, bet gan kas vēlētos būt. Un tiem cilvēkiem, kuriem ir tūkstošiem draugu sociālajā tīklā “Facebook”, grūtā brīdī varbūt pat nav kam piezvanīt. Tā arī sanāk vientulības gadsimts. Un vēl, man liekas, cilvēki mūsdienās ir ļoti pārņemti ar sevi, ar savu egoismu. Īsti negribas uzticēties, ielaist savā dzīvē. Norobežojas viens no otra.
Nelielās apdzīvotās vietās, iespējams, vientulība nav tik izteikta. Dzīvojat vecāku, vecvecāku mājās. Vai apkārt daudz tādu ģimeņu, kas savās mājās dzīvojušas paaudzēm?
Nevar teikt, ka vieta, kur es dzīvoju, būtu pavisam maza. Tā ir diezgan tuvu pilsētai, taču patiešām tuvumā ir daudz ģimeņu, kuras tur dzīvojušas desmitgadēm. Pēdējā laikā esmu vairāk sākusi interesēties par dzimtu un senčiem, un atklājās interesantas lietas. Uzzināju, ka daudzi, kurus pazīstu kopš bērnības, mums ir attāli radi, būtībā visi apkārtnē dzīvojošie ir savstarpēji saistīti.
Jau pieminētajā “Facebook” pamanīju zīmīgu ierakstu, kas liecina, ka esat sākusi jaunu romānu…
Tiešām, tagad cenšos ķerties pie idejām, kuras iekrājušās. Agrāk strādāju algas darbu, jo jāpelna nauda, bet ar laiku saproti, ka svarīgākās lietas nav padarītas. Tagad aizgāju no darba un centīšos īstenot tās idejas, kuras uzkrājušās. Mēs jau nezinām, cik dzīve ir gara vai īsa, ko paspēsim, ko ne. Gribas izvērtēt svarīgāko un padarīt to, kas ir būtisks.
