“Liktenis mūs uzreiz saveda kopā un neatlaida!” Gundas un Kaspara iedvesmojošais mīlasstāsts 2
Pirms septiņiem gadiem, ar diviem bērniem pie rokas – mūkot no nelabvēlīgām bijušajām attiecībām, Gunda (31) diezgan lielā steigā pārvācās uz svešu pilsētu – Ventspili.
Tik pēkšņi atstāt mājas nebūt nebija viegli. Taču tieši Ventspilī, kas ir Kaspara (36) dzimtā pilsēta, radās iespēja vienam otru iepazīt un izveidot nu jau visnotaļ stipru Kadiku-Skadiņu ģimeni.
Šobrīd, kad izsludināta ārkārtas situācija, Gunda ar bērniem lielākoties dzīvo pa mājām.
Kopā pavadītais laiks tiek no sirds novērtēts
taču nevar noliegt, ka radušies arī papildu uztraukumi: mācības mājās nenorit tik raiti, kā gribētos; dēlam, kuram ir autiskā spektra traucējumi, atceltas visas attīstošās terapijas; savukārt darbu apjoms rūpnīcā, kurā strādā Kaspars, ir krities, kas raisa bažas par nākotni. Taču ģimene ir paspējusi izveidot stiprus pamatus, kas balstīti mīlestībā un patiesās rūpēs. Tas stiprina ticību, ka visas grūtības ir pārvaramas.
Iepazīšanās notika 2013. gada nogalē, mūsdienām atbilstoši – internetā, kam sekoja mazs randiņu periods. Gunda atklāj:
“Liktenis mūs uzreiz saveda kopā un neatlaida.
Grūti pat teikt, vai toreiz tā acumirklīgi jutām un zinājām – jā, ir! Šķiet, ka tikai tagad, atskatoties uz notikušo, to tā pa īstam saprotam un varam apgalvot. Mums viss, arī jūtas, auga pamazām – ar laiku, mīlestības apliecinājumiem, rūpēm vienam par otru un ģimeni.”
Gunda un Kaspars kopā ir jau septiņus gadus, un šovasar tiks svinēta arī trešā kāzu gadadiena. Lai gan abi pirms tam dzīvojuši diezgan atšķirīgā vidē un pieredzējuši dažādus ģimenes modeļus, dzīves vērtību skala, vienam otru iepazīstot tuvāk, izrādījusies apbrīnojami līdzīga. “Bez kopīgām vērtībām nebūtu mēs. Mūsu vērtību skalas augšgalā viennozīmīgi atrodas ģimenes laime, stabilitāte un mierīgs dzīves ritms,” pauž pāris. Ģimenē aug trīs bērni: Jēkabs (10), Adrians (7) un Marts (2).
“Vīrs ir mana miera osta”
Mīlestība jaunā pāra starpā uzplauka caur romantiskiem randiņiem un ceļojumiem ārpus Latvijas. Gunda stāsta: “Mums ļoti patika pavadīt laiku kopā. Tik ļoti, ka pēc vairākiem gadiem jau svinējām kāzas – šaurā radu un draugu lokā Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā. Mūsu mazās kāzas bija pasakainas, pateicoties vedējiem – Haraldam un Initai Eglīšiem.
Pirmo kāzu valsi dejojām jūras krastā – mēness apspīdētā pludmalē, saksofona dzīvā izpildījuma pavadījumā.
Vedēji kāzas bija noorganizējuši tā, lai šī diena būtu kā dāvana mums. Tas izpaudās arī tajā, ka kāzu dienā/vakarā no viesiem atvadījāmies krietni agrāk par tradicionālo mičošanas laiku pēc pusnakts. Tad kopā ar vedējiem devāmies braucienā uz noīrēto mājiņu pie jūras. Pa ceļam bija izdomātas dažādas aizraujošas aktivitātes. Esam neizsakāmi pateicīgi par šo neaizmirstamo un skaisto dienu!”
Savukārt Kaspars atceras, ka, kāzu dienā ieraugot Gundu, sajutis milzu lepnumu par burvīgo līgavu. “Redzot, cik viņa skaista, vēlējos pēc iespējas ātrāk braukt uz dzimtsarakstu nodaļu (smaida). Tāpat priecājos, ka mums sakrita domas par uzvārda maiņu. Šī tradīcija, ka sieva pāriet vīra uzvārdā, tomēr mūsu ģimenē tiek turēta godā.”
Kad jautāju Gundai, kā nāca atskārsme, ka tieši Kaspars būs īstais ceļabiedrs laimīgai ģimenes dzīvei, viņa saka: “Kaspars ir cilvēks, kurš vienmēr parūpēsies, lai man viss būtu. Kā viņš teic:
“Mīļā, viss būs, varbūt ne uzreiz, bet būs.” Un tā arī notiek!
Viņš ir darītājs, nevis runātājs. Vienmēr visu paveic pats, nevis lūdz citiem, tāpēc uz viņu vienmēr var paļauties. Kaspara mierīgā daba liek man justies harmoniski un droši. Jā, vīrs ir mana miera osta. Situācijās, kad pārņem emociju izvirdumi, viņš man palīdz skatīties uz lietām racionāli.”
Kaspars atklāj, ka liktenis no Gundas prasa diezgan daudz spēka, ko viņa netaupa, rūpējas par bērniem, pēc tam arī pati par sevi un citiem. “Gunda ir ļoti spēcīga sieviete, kura sev tuvākajos līdzcilvēkos meklē iespēju pabūt arī trauslai. Tāpat viņa labprāt palīdz citām grūtībās nonākušām ģimenēm.
Apbrīnojami, ar kādu entuziasmu Gunda aizstāv bērnu intereses! Sieviņu var saukt arī par īstu dabas bērnu, jo viņa dievina pastaigas mežā un mīl dalīties ar pašas audzētiem dārza un siltumnīcas labumiem. No mājas darbiem arī nebaidās. Var pat pateikt vīram, lai atpūšas, un pati pārņemt malkas skaldīšanu ar visparastāko rokas cirvi.”
Ikdiena ar savām rūpēm
Kaspara dzimtā vieta ir Ventspils, bet Gundai tā ir Engure, un dzīvesvietas maiņa esot bijis viens no grūtākajiem posmiem viņas līdzšinējās dzīves laikā. Ne kurš katrs uzdrošinās atstāt mājas un doties svešumā, nezinot, kas tur sagaida. “No sākuma Ventspilī dzīvoju viena ar dēliem.
Vienlaikus bija arī randiņu periods ar Kasparu. Viņš man palīdzēja itin visā, bija stiprais atbalsta plecs, ko no sirds novērtēju. Protams, šaubas par to, vai esmu izdarījusi pareizo lēmumu saistībā ar pārvākšanos, bija, taču tikai sākumā, kādus pāris mēnešus, līdz es aptvēru Ventspils iespējas. Diezgan ātri iemīlēju šo pilsētu un tagad ar lepnumu to saucu par savējo. Šeit ir lielas izaugsmes iespējas. Nu jau uzskatu sevi par īstu ventiņu sievieti,” ar prieku atzīst Gunda.
Pēc vairākiem randiņu piepildītiem mēnešiem Kaspars nekautrējās lūgt Gundu un bērnus pārcelties pie viņa.
Tobrīd viņš vēl dzīvoja savā dzīvoklī. Attiecībām attīstoties, tika iegādāta arī sava māja. Kaspars ir ieguvis augstāko izglītību uzņēmējdarbībā un grāmatvedībā, strādā divos darbos, ir ražošanas plānotājs vienā no Ventspils rūpnīcām, kā arī sniedz konsultācijas kravu transporta pārvadājumos.
Ikdiena ir vairāk nekā piepildīta. Darbu netrūkst arī privātmājas apsaimniekošanā. Sena sirdslieta ir dažādu video materiālu filmēšana – autosports, koncerti, kāzas u. c.
Taču viens no lielākajiem pārbaudījumiem jaunajai ģimenei ir dēla Adriana diagnoze – AST jeb autiskā spektra traucējumi.
“Nav viegli dzīvot ar bērnu, kuram ir invaliditāte. Šis pārbaudījums vēl joprojām nav beidzies, un izskatās, ka turpināsies ilgi,” pārdomu pilna ir Gunda. Šobrīd viņa ir sociālā asistente savam dēlam ikdienas gaitās. Lai to varētu darīt, nācās aiziet no ražošanas operatores darba vienā no Ventspils ražotnēm.
Katra diena ir saplānota pa minūtēm. Adrians jāved uz dažāda veida terapiju, tāpat jārūpējas par mājokli un ģimeni. Trīs bērni tomēr prasa savu. Taču, ja gadās kāds mazs brīvs brīdis, tad Gundas hobijs ir muzicēšana.
Ilgi gaidītais trešais
Dažreiz līdzīgais attiecībās rada arī spriedzi. Gunda un Kaspars godīgi atzīst: “Abi esam samērā izteikti līderi, turklāt katrs ar savu temperamentu. Konflikti mēdz būt, bet mēs par tiem runājam un nonākam pie kompromisa. Strādājam kā komanda. Katrā situācijā ātri vien saprotam, kuram ir noteicošā loma tās atrisināšanā.”
Kādreiz Kaspars dzīvoja tikai priekš sevis. Tieši Gunda viņu iedvesmoja uzņemties atbildību par ģimeni.
“Protams, tas man bija milzīgs pārbaudījums: uzsākt kopdzīvi ar sievieti, kurai jau ir divi bērni. Sanāca, ka vienu dienu biju dzīvotājs sev, bet jau nākamajā – ģimenei. Taču esmu laimīgs, ka nenobijos.”
Pāris jau kopš paša attiecību sākuma zināja, ka viņiem būs arī kopīgs bērns. Dēls Marts bija ilgi plānots un pieteicās uzreiz pēc iesnieguma (par laulības noslēgšanu) nodošanas dzimtsarakstu nodaļā. Protams, ģimenei paliekot kuplākai, ir vairojies gan prieks, gan arī kādas ikdienišķas likstas.
Taču Gunda un Kaspars uz to skatās reālistiski: “Grūtības ir jāpārvar, gribi to vai ne. Ar citām vieglāk, ar citām caur asarām, taču tiekam ar tām galā kopīgiem spēkiem.”
