Divu jurisprudences spīdekļu sadursme 1
Saeimā salēkušies divi jurisprudences spīdekļi Rasnačs un Elksniņš, šķindis tērauds, skrējušas dzirksteles. Ja tā var teikt, prezidija sekretārs Rasnačs čalojis sociālajā tīklā un “sitis ar tviteri”, kādudien palaizdams ziņu, ka kolēga ir “mūdzis” un “neo šovinists”, sodīdamies, ka advokāts Elksniņš nav atbalstījis pedofilu bargāku tiesāšanu, tādējādi likdams manīt, ka klientu nauda izrāda varu pār šo deputātu.
Ķiplokotos izteicienus tieslietu doktors vēlējies papildināt ar aicinājumu uz dueli – kā tās lietas kārto Bruņinieku namā, ar rabarberu vālēm vai gladiolu pīķiem (ziniet, gladiolas – pa pusei koki, pa pusei puķes?), bet noteikti bez glazē cimdiem. Rings pagaidām slēgts, jo divkauju liedzot Rasnača augstais stāvoklis, kurpretī Elksniņš pieder viduvējai deputātu tautai, kuri kā žogs apņem prezidija torni. Iespējama ir arī dzīvsvara nesaderība, jo boksā spēkoņus tomēr šķiro ar kilogramu masas sietu. Taču jau tagad abiem apkārt lēkā iekarsis līdzjutēju sekundantu pūlis, uzmundrinot ar aplausiem: nav vis vēl sarūsējis vecais Dzinča! Iedod viņam iekšā labi kārtīgi! Liec izbaudīt slapjas lupatas vilkmi! Vienīgi sarūgtināta par neētiskumu, kā lūpas vērušās tā sacīt, ir cienīgmāte Āboltiņa, it kā tieslietu doktors ar galvu pa priekšu uz vēdera būtu nošļūcis pa lielo kāpņu margām, atdūries majestātiskajā Saeimas priekšsēdētājā un iztrūcinājis viņu.
Protams, pikts ir arī pats cietējs.
Par laupīto godu un aizskarto cieņu Elksniņš ziņošot tiesībsardzes dienestiem vai iešot uz tiesas namu. Ak vai, metr Elksniņ, kas sapņojat par atriebi vai gandarījumu! Velti! Kā zvēru dresētājs, pirms bāž galvu lauvam rīklē, labi apdomājas, ko viņš dara, tā ar politiku saistīts cilvēks apzinās, cik ievainojama kļūst viņa publiskā persona, uznākot uz politiskās scēnas.
Kas notiek šajā arēnā? Sāncenši galina un nokauj cits citu, taču bez aukstajiem un šaujamieročiem. Te pin intrigu mezglus, nodarbojas ar aizplīvurotu mēlnesību, dzeļ ar neatšķaidīta sarkasma indi. Lūk, baudvielas, kas baro rūdītu politikas buku un viltīgu lapsu. Augstākā mērā politiķa uzdevums un dzīves misija ir otras frakcijas “mūdža” noriešana vai nu ar atskabargainu grāciju, vai pēc fūrmaņu šnites, lai tas nabags ir zemē ietriekts līdz padusēm, nonievāts un apkaunots. Tāds viņš pēc tieša mēslu bumbas trāpījuma turpmāk izplūkāts, aptaisījies un smirdīgs staigā pa Saeimas koridoriem, no tā izvairās pat Tambovas vilks, un pat brālīgākie partijas biedri nevēlas šķērsot putnu biedēklim taku vai ieskriet krūtīs. Tā notiek intelektuālie karagājieni, liekot noasiņot zaudētājiem un krist viņu armijas dūšīgākajiem zaldātiem. Tie ir izsmalcināti rapiera dūrieni, kad asmens iestieg dziļi miesā, skar sirdi un politiķa dzīvībai pašus svarīgākos orgānus – tur sper pa sēkliniekiem, belž pa aknām un mauc taisni pa saules pinumu. Un, kad izžuvuši viņa kurāres maisiņi un izkaltuši nātru matiņi, politiķis iet bojā, zvilnē Saeimas krēslā kā nevarīgs slīkonis.
Ja doktors Rasnačs būtu izlējis pār nelaimīgo adv. Elksniņu kauču visu žults litrāžu, sakiet, kura tiesa ņemtos skatīt lietu un tiesāt atslēdznieku par to, ka viņš vīlējis dzelzi, vai zvejnieku, ka tas izvilcis lielo lomu! Atspēlēšanās ar augsti paceltu nūju ir tikai paša cietēja un aizskartā rokās, it neviens soģis nepieņems politiķa sūdzību par otru politiķi, kaut pastrādātā vardarbība pārspētu mistera Kūpera aprakstīto mežoņu irokēzu nežēlību pret oponentiem. Galu galā politiķu šlakai dāvāta brīnišķīgā vaļsirdības iespēja skaļi pateikt to, ko klusībā domā daudzi.
