Sabiedrība, kurai jāmācās sarunāties 0
Andris: Ne bieži, tomēr esmu saskāries ar cilvēku neiecietību. Ja ir vairāk bērnu, viņi kādā brīdī var kļūt skaļāki, pamanāmāki. Un tad parādās cilvēku neiecietība. Varbūt pat neko nesaka, bet izteiksmīgi paskatās, nopūšas, novaikstās. Man nav tiesību pārmest kādam, kuram vai nu nav bērnu, vai arī tie ir izauguši, un viņi ir aizmirsuši, kā tas ir, kad ir mazi bērni. Kas zina, varbūt neiecietīgajam ir kādas neatrisinātas problēmas paša dzīvē.
Domājot par neiecietību no sabiedrības puses, nevar nepieminēt komunikācijas prasmes. Ja cilvēkam kaut kas nav pa prātam, viņš visbiežāk izvēlas brīdi, kad pašam nervi uzvilkti, un tad nāk un kaut ko pārmet. Taču varētu pienākt jaukā, saulainā dienā vai mierīgā vakarā un aprunāties par problēmu un iespējamiem risinājumiem. Saprotu, ka mūsu bērni var kļūt skaļāki, bet būtu jaukāk, ja cilvēki meklētu pozitīvo komunikācijas formu. Es kā uzņēmuma vadītājs esmu gājis dažādos komunikācijas kursos, esmu apguvis konstruktīvas problēmu risināšanas metodes. Mani senākie darbinieki dažkārt smejas, kā es pa šiem gadiem esmu mainījies. Un to tagad sagaidu arī no apkārtējiem.
Tajā pašā laikā esmu novērojis, ka cilvēki, kuriem ir bērni, kļūst iekšēji trauslāki, iecietīgāki un iejūtīgāki, labāki cits pret citu. Pilnīgi mainās vērtību sistēma. Tā kļūst labāka – atbildība pret valsti, patriotisms, labvēlīga attieksme pret nodokļu maksāšanu. Pēkšņi saproti, ka neko nedari tikai kaimiņa dēļ – savu bērnu dēļ dari. Savu bērnu dēļ vēlies labāku pasauli visapkārt. Un esi gatavs daudz darīt, lai tā notiktu. Ja svešs mazs bērns iet pa ielu, uzreiz gribas iet klāt un noskaidrot, kāpēc viņš ir viens, vai nevajag palīdzēt. Tik neizsargāts un trausls tādā brīdī šķiet bērns. Un es droši vien tā nedomātu, daudz kam nepievērstu uzmanību, ja pašam nebūtu bērnu.
Autore: Audra Šauere
