Arī tradīcijām ir jābūt 0
Inese: Gada griezumā mums ir dažādi kopīgi ģimenes pasākumi – svinam bērnu dzimšanas un vārda dienas, vismaz reizi mēnesī visi kopā braucam uz kino. Katru vasaru mums ir lielais ceļojums uz Vāciju pie draugiem, kas kopā ar pieciem bērniem ir gana liels pārbaudījums, jo ceļojam ar autobusu un pēc tam mitināmies nelielā divstāvu dzīvoklī. Vakaros visi kopā izbraucam ar velosipēdiem.
Andris: Svētdienās ir tēva brokastis. Vasarā šis ritms parasti nedaudz pajūk, bet skolas laikā tā ir ļoti regulāra tradīcija. Tas nozīmē, ka ceļos pirmais un cepu visiem pankūkas. Bet ir man bijušas arī izgāšanās, gatavojot kādu citu ēdienu, – sestdienas vakarā izdomāju, ka brokastīs gatavošu tunča salātus, bet bērni izbrāķē.
Inese: Andris dažkārt eksperimentē ar veselīgajiem pilngraudu miltiem.
Andris: Jā, es cenšos domāt par veselīgu uzturu, sāku ar sevi un mācu tās lietas arī bērniem. Viņiem neko nevajag uzspiest, bet gan rādīt piemēru. Savukārt Inesei jau kopš bērnības nepatīk kliju un pilngraudu izstrādājumu garša. Es regulāri cenšos atrast un atvest izmēģināšanai kaut ko jaunu no veselīgās pārtikas klāsta. Bija reiz gadījums – atvedu, šķiet, šokolādi ar samazinātu cukura daudzumu. Paula nogaršo un izsaucas, ka nav garšīga. Otra māsa – tad noteikti ir veselīga! (Smaida.)
Inese: Kopā strādājam dārzā gan pavasarī, kad jāveic lielie uzpošanas darbi, gan rudenī, kad jānovāc raža, jāsagrābj lapas. Roberta tā arī saka – ģimenes talka. Priecājos, ka bērni jau tagad novērtē kopā būšanu kā kaut ko svarīgu. Viņi ļoti gaida Līgo un Jāņus, arī Ziemassvētkus. Tos mēs pēdējos gados svinam, ievērojot latviskās tradīcijas. Iesaistām arī tuvākos radus. Piemēram, Ziemassvētkos kopā braucam uz mežu pēc eglītes, kopā rotājam, tad visi braucam pie omes, ejam ķekatās un dziedam dziesmas.
Andris: Es mēģinu bērnus ievirzīt sportiskās aktivitātēs. Aicinu braukt ar velosipēdiem. Tagad? Jā, tagad. Pēc tam bērni paši atzīst – grūti uzsākt, bet pēc piecu, desmit kilometru nobraukšanas ir ļoti laba sajūta. Ļoti svarīgi bērniem teikt – ejam darīt kopā, nevis – tu ej un dari.
Laiks arī pabūt divatā
Andris: Droši vien nevar teikt, ka mums kopīgā laika ir pietiekami, taču esam meklējuši risinājumus un visas iespējas izmantojuši. Ineses mamma ir bērnudārza audzinātāja, tāpēc viņai būšana kopā ar bērniem iet no rokas, līdz ar to bērnus jau kopš mazotnes esam atstājuši pie viņas. Atceros, Inese vēl bērnus zīdīja ar krūti, kad atstājām pie vecmāmiņas un paši braucām uz Vecrīgu izdancoties. Piena pumpītis līdzi, un nekādu problēmu. Nelaidām garām izdevības – ja gribējām, devāmies atpūsties. Šobrīd savās izdarībās esam nedaudz mierīgāki. Ko darām? Kopā dejojam tautas deju kolektīvā “Radi”. Neesam gan vienā pārī – kolektīva vadītāja cenšas pārus neatstāt kopā, lai kolektīvs būtu saliedētāks. Dažreiz kopā pasportojam.
Inese: Mēs abi kopā bieži dodamies uz teātriem un koncertiem.
Lai arī valsts lepotos
Inese: Par katru dvīņu pāri bija vienreizējais pabalsts. Un tad tā sauktā māmiņalga – pilnā apmērā par vienu bērnu, par otru, šķiet, 50% piemaksa. Smieklīgi – ir divi bērni, bet saņem kā par pusotru. Puiši jau bija beiguši dārziņu, tāpēc viņiem nebija, bet māsām bērnudārzā bija brīvpusdienas kā bērniem no daudzbērnu ģimenes, mūzikas skola ir bez maksas. Šie atbalsti nāk no Aizkraukles pašvaldības, kas kopumā daudz domā par bērnu iespējām gan sevi attīstīt un pilnveidot, gan kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Cik zinu, šāds atbalsts nemaz nav visās pašvaldībās.
Andris: Nekad neesmu uzskatījis, ka atbalstam daudzbērnu ģimenēm būtu jābūt naudas formā. Taču lietām, ko valsts dotē, – sabiedriskajam transportam, nodokļu atvieglojumiem, atvieglojumiem bērnudārzos, ieejas maksai kultūras iestādēs, sporta skolās – jābūt dotētām pilnībā. Nedodiet man neko, bet arī neprasiet, lai savstarpēji esam “pa nullēm”, jo nav lielāka ieguldījuma kā bērnos. Tas nozīmē piedāvāt infrastruktūru tiem cilvēkiem, kas vairo mūsu tautu. Es negaidu, ka man par katru bērnu noskaitīs pārsimt eiro, bet gribētu, lai mūs motivē laist pasaulē varbūt vēl kādu mazuli. Inese labi izteicās par pašvaldību – jā, viņi cenšas un dara, bet kopumā arī viņiem nav līdz galam stabilitātes un ilgtermiņa vīzijas. Katru gadu saka, ka, piemēram, sporta skolai ir arvien mazāk un mazāk naudas. Kas zina – nākamajā skolu vispār aizvērs.
Inese: Šobrīd ātrāk pensijā var aiziet tie vecāki, kam ir pieci un vairāk bērnu. Kāpēc nevar tie, kam ir trīs un četri? Ar ko šie daudzbērnu vecāki sliktāki par tiem citiem daudzbērnu vecākiem? Labi, dodiet man iespēju četrus gadus agrāk iet pensijā, trīs bērnu vecākiem – trīs gadus agrāk.
