Ne tikai laist pasaulē, bet arī izaudzināt un izskolot… 0
Andris: Dvīņu māsas pieteicās gadā, kad Latvijā krīze bija pilnā plaukumā. Manu uzņēmumu tieši tā neskāra, bet kopējās norises ekonomikā tomēr zināmu iespaidu atstāja. Līdz ar to man pa galvu jaucās domas, ka tik kuplas ģimenes uzturēšana ir liela atbildība. Bērni ir ne tikai jālaiž pasaulē, bet arī jāizaudzina, jāizskolo. Jā, tie man tādi divi pārbaudījumi: ar puišiem Ineses sliktumi, ar meitām – pa īstam apjaustā atbildība, kaut izdotos izaudzināt un izskolot.
Inese: Puiši ir aktīvi, jau kopš mazotnes spēlē futbolu un basketbolu. Kad sākās skola, izdomāja, ka vēlas muzicēt. Mariss spēlē ģitāru ģitārpulciņā. Markuss izvēlējās pūst trompeti. Brīdināju, ka tas nebūs nekāds pulciņš, bet mūzikas skola. Taču Markuss bija tik apņēmīgs, ka iestājās skolā decembrī un tika galā… Papildus visam mācās tautas dejas. Arī viena māsa apmeklē tautas dejas, otra – baleta nodarbības Ogrē.
Andris: Vasarā ikdienas ritms tiek nedaudz mainīts. Bērni vai nu ir nometnēs, vai arī ciemojas pie omes. Atnākot mājās, ir neparasts miers. Un tad vienā brīdī pieķeru sevi pie domas – eu, kaut kas nav kārtībā, baigais klusums. Mazliet sirreāli – vienā brīdī jūties komfortā, bet tajā pašā laikā ir nemiers. Gribas bērnus mājās.
…un, protams, mācīties pašiem
Inese: No bērniem es mācos būt iecietīga un savaldīga, pacietīga. Domāju, ikvienam vecākam ir reizes, kad pacietības mēra trauciņš ir pilns. Tad jāatrod sevī resursi.
Andris: Varu piekrist Inesei, ka bērni ir lielie pacietības un iecietības mācītāji. Vienkārši nav reāli būt ar bērniem un nebūt “breinstormam”, ar to domājot bērnu lielo izdomu un kāri eksperimentēt.
Bērni liek mācīties un sekot jaunajam gan tehnoloģiju, gan citās viņiem aktuālās jomās.
Man patīk, ja viss notiek kā pa diedziņu. Caur bērniem mācos nesatraukties par lietām, ko nevaru mainīt un būtiski ietekmēt.
Inese: Ieraudzīt bērnos sevi kā spogulī – es biju tāda pati. Tas, no vienas puses, ir grūti, bet, no otras puses, ļauj bērnus labāk saprast.
