Ilūzijas, realitāte un mūžīgā mācīšanās 0
Andris: Inese man laika gaitā ir iemācījusi daudzas lietas par bērniem (un ne tikai) izprast un uztvert citādi, es arī daudz lasu rakstus un grāmatas par attiecībām ģimenē, bērnu audzināšanu. Tā ir taisnība, ko daudzi vīrieši neslēpj, ka, atnākot no darba, gribas kādu stundu divas darīt to, ko pats vēlas. Man arī tā ir bijis, ka, braucot mājās, jau uzburu ainu, kā tagad būs, ko es darīšu, kā atpūtīšos, ka māja būs kārtībā, gaidīs silta zupa un rātni, rindiņā sasēdināti bērni, taču realitāte dažkārt atšķiras no iecerētā par visiem 360 grādiem. Ar sievu esam daudz par to runājuši, tāpēc es spēju pieņemt, ka dzīvē tomēr nevaru visu ietekmēt. Esmu pārstājis uzburt iedomu ainas, priecājos par to ikdienu, kas mums ir. Patiesībā pēdējo trīs četru gadu laikā esmu aptvēris, ka tieši bērnos rodu mieru. Pēdējā laikā esmu izvērtējis savas prioritātes, piemēram, neeju tik bieži medībās, lai vairāk būtu kopā ar ģimeni.
Inese: Jā, reizēm mums nav vienprātības kādā jautājumā, bet tas taču ir normāli. Meklējam dažādus risinājumus. Ne tikai lasām izglītojošu literatūru, bet arī aprunājamies ar psihologu, īpaši tad, ja kāds no bērniem sasniedzis jaunu vecumposmu. Ar pusaudzi mums jau bija pirmās saskarsmes problēmas, ko, šķiet, esam veiksmīgi atrisinājuši. Ja šķiet, ka paši nevaram vienoties, vienmēr ir iespēja pakonsultēties ar trešo cilvēku no malas, kas ir kompetents bērnu audzināšanas jautājumos. Tā kā esmu sociālais pedagogs, man ir daudz labu studiju laikā iegūtu materiālu par dažādām problēmām un situāciju risinājumiem.
Andris: Mūsu lielais pluss – mēs, protams, varam sastrīdēties, bet pēc piecpadsmit minūtēm atkal varam sēsties pie galda un konstruktīvi sarunāties. Nekad nav bijis, ka mēs nedēļām klusētu vai par kaut ko apvainotos, jo no tā cieš ne tikai bērni, bet arī pašu attiecības. Ja ir atšķirīgi viedokļi, vienalga nonākam pie kopsaucēja, jo mērķis ir viens – atrast labāko risinājumu.
Ceļš līdz kuplai ģimenei
Inese: Bērni paši pieteicās – nebijām nolēmuši, ka tas vai cits ir īstais brīdis mazulim.
Par pirmajiem dvīņiem uzzinājām salīdzinoši vēlu – piektajā grūtniecības mēnesī, kad man pirmo reizi veica USG. Taču, tā kā pēc pirmās izglītības esmu vecmāte, man jau pirms sonogrāfijas veikšanas bija pamatotas aizdomas, ka manī aug divas dzīvībiņas. Bijām ļoti priecīgi.
Kad paliku stāvoklī otro reizi, biju pilnīgi pārliecināta, ka būs viens mazulis – nevar taču tā būt, ka šādi gadās divas reizes pēc kārtas! Uz sonogrāfiju devos ceturtajā grūtniecības nedēļā. Ārste teica, lai atnāku vēl pēc divām uz atkārtotu pārbaudi. Kad atnācu, viņa ilgi skatījās sonogrāfa monitorā. “Ko teiksiet, dakterīt?” – “Divus redzu, Inesīt.” Kā es sāku raudāt… Tas man bija šoks. Ārste mierināja: “Ko raudi?! Tu taču visu zini.” “Tāpēc arī raudu,” atteicu.
Puišiem pirmie trīs mēneši bija grūti – mocījās ar kolikām. No septiņiem vakarā līdz desmitiem abi ar Andri mazos šūpojām uz rokām. Grūti bija. Bet meitas mums kā mazi eņģelīši. Ja tādi ir visi mazuļi, nav problēmu izauklēt vēl kādu pārīti. (Smaida.)
Andris: Puiši mums pieteicās attiecību pašā sākumā, un tas laiks man bija pirmais pārbaudījums. Ja mēs tam esam veiksmīgi izgājuši cauri, tad nav daudz lietu, kas varētu būt par grūtu. (Smejas.) Kāpēc tā saku? Inesei grūtniecības sākumposmā bija ļoti izteikti sliktumi. Ja braucām mašīnā, faktiski bija jāstājas pie katra krustojuma, jo bija nelaba dūša. Bet man prātā ainiņas – atbraukšu mājās, sieviņu samīļošu, ko jauku padarīsim, bet viņai slikti un slikti. (Abi smejas.)
Kad puikas bija aptuveni trīs gadus veci, ar Inesi runājām par bērniem. Es viņai saku – man trīs ir, varbūt pietiek. Inese teica, ka tomēr vēl gribētu arī meitu. Nolēmām – labi, bet mazliet pagaidīsim, lai puikas paaugas. Tomēr meitas pašas izlēma pieteikties agrāk. Es biju medībās, kad Inese devās uz pašu pirmo sonogrāfiju. Sēdēju mastā, kur jāuzvedas klusi. Zvanīja Inese. Zinot, ka bijusi pie ārsta, protams, atbildēju. Dzirdēju raudas. Kas noticis? Ak, Runci, atkal divi! Sapratu, kaut kā sieviņa jāmierina. Bet vārdi nāca no sirds – priecājies, iedomājies, kad būsim veci, cik mums būs bērnu, cik mazbērnu. Pamazām pieradām pie domas, ka būs divas meitas.
Būt klāt, kad bērni dzimst
Inese: Puiši pasaulē nāca Aizkrauklē ar ķeizargriezienu. Tad mums vēl bija sava dzemdību nodaļa. Meitas dzima Stradiņu slimnīcā. Arī ar “ķeizaru”.
Andris: Kad sākās dzemdības ar dēliem, bijām mežā pēc eglītes. Biju iegājis dziļāk mežā, saucu sievu, lai nāk paskatīties, vai būs laba eglīte.
Inese: Kā kāpu ārā no mašīnas, tā nogāja ūdeņi.
Andris: Braucu līdzi uz slimnīcu, bet toreiz ķeizargrieziena laikā klāt nelaida. Ar meitām bija citādi. Viņām dzimšanas diena bija prognozēta maijā. Es ar draugiem katru gadu braucu uz pasaules čempionātu hokejā. Arī tajā gadā dikti gribējās. Inese teica – brauc, viss būs labi. Atbraucu no čempionāta ap desmitiem vakarā. Vienos naktī sieva modināja, ka jābrauc uz Rīgu. Manuprāt, tā ir zīme, ka šie bērni patiešām mums ir sūtīti. Un tad es biju klāt arī operācijas laikā. Robertiņu pirmo izcēla un man uzreiz iedeva. Tas bija forši. Kur vēl labāk. Kolosāli!(Smaida.)
Inese: Kad piedzima puikas, biju neizsakāmā sajūsmā – mani bērni, daļa no manis! Pilnīgi neticami. Un uzreiz divi. Liels saviļņojums. Pēc meitu piedzimšanas biju eiforijā. Andris teica – tu staro. Kā gan citādi – es biju tik laimīga.
Andris: Kad piedzima bērni, man pirmā pamodās lielā atbildības sajūta. Es viņus esmu faktiski būvējis no nulles, arī brīdī, kad nāca pasaulē, esmu bijis klāt – nu lielais uzdevums audzināt, skolot, apgādāt un pasargāt. Tajā pašā laikā neslēpšu, ka līdz laikam, kad bērni iemācās runāt, es nemāku ar viņiem ilgi darboties un ūjināties. Jā, aprūpēt, samainīt autiņbikses, saģērbt. Savukārt pēc tam, kad jau paaugušies, jūtu savu kā tēva atbildību ar viņiem strādāt, ieguldīt laiku un naudu viņu pilnveidē, attīstībā un iespēju došanā. Protams, piekrītu, ka attiecības veidotos citādas, ja es nebūtu līdzdalīgs arī mazajā vecumposmā, kurā nejūtos absolūtā komfortā. Un, protams, es priecājos, ka esmu bijis kopā ar bērniem ikvienā viņu dzīves brīdī, to noteikti nemainītu. Ar gadiem lepnums par bērniem tikai pieaug. Par to, ka viņi ir un ir tik daudz.
