Divu ātrumu Latvija un darbaspēka trūkums ir apsveicams. Eksperti par darba tirgu 1
2017. gadā Latvijā bija nodarbināti 894,8 tūkstoši jeb 62,9 % iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Darbaspēka apsekojuma rezultāti.
2017. gadā pamatdarbā nodarbinātie nedēļā nostrādāja vidēji 38,3 stundas.
Darbaspēka apsekojuma dati liecina, ka 2017. gadā 39,2 % darba samaksa pēc nodokļu nomaksas bija līdz 450,00 eiro mēnesī. 149,4 tūkstoši jeb 19,1 % darbinieku saņēma minimālo algu.
Neto darba samaksa 32,4 % bija no 450 līdz 700 eiro, no 700 līdz 1400 eiro – 20,2 %, savukārt darbinieku īpatsvars, kuru darba samaksa bija virs 1400 eiro, – 3,4 %.
Datus komentē Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists
Bezdarba līmenis Latvijā turpina samazināties. Lai gan pēc visai spēcīgiem 2017. gada 3. ceturkšņa datiem bija loģiski sagaidīt mērenāku darba tirgus rādītāju dinamiku, arī 4. ceturkšņa dati pozitīvi pārsteidza ar ātru bezdarba samazinājumu (līdz 8.1% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem).
Savukārt gada laikā bezdarbs ir sarucis par iespaidīgiem 1.2 procentu punktiem. To noteica sešu gadu laikā straujākā tautsaimniecības attīstība, kas daļēji atspoguļo lielākas Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu ieplūdes. Turpmākajos ceturkšņos, tautsaimniecības attīstībai kļūstot mērenākai, piebremzēsies arī bezdarba samazinājums. Sagaidāms, ka 2018. gada vidējais bezdarba līmenis joprojām nedaudz pārsniegs 8%.
Latvijas darba tirgus kopumā, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, nav bijis tik labvēlīgs darba ņēmējam kā šobrīd (neskaitot īso ekonomikas pārkaršanas periodu 2006. – 2007. gadā). Piemēram, nodarbināto iedzīvotāju daļa darbspējas vecumā ir vēsturiski augsta un pārsniedz ES vidējo. Tomēr šie vidējie rādītāji slēpj “divu ātrumu Latviju”. Laikā, kad viena sabiedrības daļa sūdzas par darbaspēka trūkumu, tautsaimniecības pārkaršanu, darba ražīgumu apsteidzošo atalgojuma kāpumu vai pārāk strauju minimālās algas celšanu, otra iedzīvotāju daļa par vidējo rādītāju statistiku tikai brīnās un savās ģimenēs labklājības kāpumu neizjūt.
Piemēram, dažos Latgales novados katram piektajam iedzīvotājam darbspējas vecumā oficiāli piešķirts bezdarbnieka statuss. Tas nozīmē, ka faktiskais bezdarbs dažos novados (kas izteikts procentos no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un ietver arī nereģistrētos bezdarbniekus) ir tuvu 30%. Un šie dati ir par šodienu, nevis par 2009. – 2010. gada krīzes dziļāko punktu, kā kāds varētu padomāt.
Strukturālo problēmu risināšanai nepieciešama strukturālā politika – darbs ar konkrētiem novadiem un iedzīvotāju grupām (ne tikai naudas transferti vai sociālie pabalsti). Atbalstošā monetārā politika (ļoti zemu procentu likmju laikmets) var papildināt strukturālās reformas, bet ne aizvietot tās. Piemēram, vienalga cik zemas ir procentu likmes, ja trūkst ienesīgu investīciju projektu ideju vai arī uzņēmējiem šķiet, ka ārvalstīs biznesa vide ir labāka – investīcijas tik un tā paliks nepietiekamas; līdz ar to dzīves līmeņa tuvošanās ES vidējam līmenim paliks nesasniegts sapnis.
Pēteris Strautiņš, “Luminor”, ekonomists
Darbaspēka trūkums ir apsveicams
Darba tirgus kļūst algoto darbu strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem arvien pievilcīgāka vieta. Šo ziņu ar dalītām jūtām uztver uzņēmēji, taču šis ir vienīgais ceļš uz ilgtspējīgu līdzsvaru mūsu ekonomikā. Izsakoties skarbi, bet vienlaikus humāni, labāk darbaspēka trūkums ekonomikā, nevis ekonomikas trūkums darbaspēkam, kas ir bijusi ierasta situācija pēcpadomju ērā. Tā diemžēl ir novedusi pie ievērojamas iedzīvotāju daļas zaudēšanas — ja cilvēku prasmēm nav pietiekama pielietojuma, viņi to meklē citur pasaulē.
Darbinieku trūkums ir vienīgais normālais stāvoklis ekonomikā. Cilvēku darbs ir galvenais bagātības avots. Taču tieši tāpēc arī jebkuras valsts iedzīvotāju gatavība veltīt laiku darbam, kas drīzāk sarūk līdz ar labklājības līmeņa pieaugumu, ir galvenais ekonomikas izaugsmes ātruma ierobežojums. Ko ar šo ierobežojumu darīt, vienmēr būs ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums.
Darbs svarīgāks par bezdarbu
Šobrīd darba tirgū uzlabojas divi galvenie parametri — bezdarba līmenis samazinās, bet strādājošo cilvēku skaits aug. Mazāks bezdarbs pats par sevi vēl, tā teikt, neko nepierāda.
4. ceturksnī paātrinājās nodarbināto skaita kāpums gada griezumā. 4. ceturksnī strādāja par 11.8 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā pirms gada, kamēr 3. ceturksnī – par 7.9 tūkstošiem vairāk. Vidēji 2017. gadā strādājošo skaits auga par 0.2%. Nākamgad pieaugums būs straujāks, jo 4. ceturksnī gada pieauguma temps sasniedza 1.3%. Tālākā nākotnē iespēja palielināt strādājošo skaitu arvien vairāk būs atkarīga no pārrobežu migrācijas.
Bezdarbu samazināt kļūs arvien grūtāk, jo vietās, kur galvenokārt koncentrējas uzņēmumu investīcijas, nestrādājošo, bet strādāt gribošo cilvēku īpatsvars jau ir ļoti zems. Taču līdz pērnā gada beigām bezdarba kritums vēl ir paātrinājies. 4.ceturksnī tas bija par 1.2 procentpunktiem mazāks nekā gadu iepriekš. 2016. gada sākumā bezdarba kritums bija apstājies. Domājams, ka jau 2018. gadā vidējais bezdarba krituma temps būs mazāks, tomēr joprojām ievērojams, samazinot gada vidējo bezdarba līmeni līdz 7.8% no 8.7% 2017. gadā. Par laimi, nav jābažījas, ka panākumi bezdarba samazināšanā varētu tikt zaudēti, kā tas notika 2008. – 2009. gadā. Pirms desmit gadiem darbinieku strukturālo pārpalikumu uz laiku izdzēsa nekustamo īpašumu burbulis, šobrīd mēs šai situācijai tuvojamies, ilgtspējīgu procesu virzīti.
Pagājušā gada beigas bija interesantas arī ar to, ka pēc sešu ceturkšņu pārtraukuma ir pieaudzis izmērītais ekonomiski aktīvo cilvēku skaits, par 700 cilvēkiem. Pat pie sarūkoša cilvēku skaita tas ir iespējams, ja lielāka daļa cilvēku jūtas ieinteresēta piedalīties darba tirgū vai atgūst cerības atrast darbu. Taču skaidrs, ka šīs līknes nevar doties pretējos virzienos bezgalīgi. Viens no risinājumiem šai pretrunai būtu iedzīvotāju skaita pieaugums, pateicoties pozitīvai migrācijas bilancei, kuru izdevies panākt mūsu ziemeļu kaimiņiem. Grūti spriest, cik to reāli ir panākt Latvijā tuvākajā laikā, taču mēģināt noteikti vajag.
Robežas ir jāatver, bet pakāpeniski
Ja vēl nesen pārrobežu migrācija ļoti jūtīgs jautājums bija galvenokārt drošības risku uztveres dēļ, tad šobrīd arvien lielākas emocijas uzkurina saimnieciskais aspekts. Nav šaubu, ka imigrācija ir un būs liels ieguvums ekonomikai, taču tās noteikumi ir jāmaina pakāpeniski. Turklāt uzņēmējiem nevajadzētu saistīt ar šo procesu pārspīlētas cerības. Ir arī reālistiski jāvērtē iespējas ar migrācijas palīdzību panākt uzņēmumiem vēlamāku stāvokli darba tirgū.
Latvijā vienmēr būs vajadzīgi gudri un prasmīgi cilvēki no citām valstīm. Viesstrādnieku piesaiste ir notikusi pat ekonomikas visdziļākās krīzes laikos deviņdesmitajos gados. Mūsu darba tirgum kļūstot pievilcīgākam, imigrācija palielinās un turpinās palielināties. Tā sniegs arvien lielāku pienesumu pievienotās vērtības radīšanā.
Taču imigrācija nevar atrisināt visas problēmas. Dažkārt aicinājumi atvieglot darbaspēka ievešanu ir veids, kā uzturēt ilūziju, ka ir iespējams saglabāt situāciju, kas darba tirgū valdīja gandrīz visā pēcpadomju ērā, izņemot 2006.-2008. gadu. Latvija bija vieta, kur augstas kvalifikācijas darbiniekus varēja noalgot par Eiropas kontekstā ārkārtīgi zemām algām. Taču šī situācija nebija ilgtspējīga, jo daļa no šiem cilvēkiem devās prom. Tā kā cilvēku lēmumiem par dzīvesvietas izvēli ir liela inerce, vismaz uz iepriekšējiem nosacījumiem viņus atpakaļ dabūt nevarēs. Varbūt šo situāciju var īslaicīgi atjaunot, ievedot cilvēkus no valstīm, kur apstākļi darba tirgū ir sliktāki. Taču ir piesardzīgi jāizturas pret iespēju šādi atjaunot iepriekšējo darbaspēka izmaksu un kvalifikācijas attiecību. Cilvēkiem, kuriem ar mūsu valsti nav vēsturiskas saites, ir gan vieglāk meklēt labākus nosacījumus kaut kur citur, vai arī jau no paša sākuma izvēlēties citu darbavietu. Turklāt, bremzējot algu līmeņa tuvināšanos ES vidējam, tiks veicināta negatīvas Latvijas iedzīvotāju migrācijas bilances saglabāšana. Tāpēc masveida imigrācija šobrīd ilglaicīgi nesasniegs pat tīri ekonomiskos mērķus.
Pavisam cits stāsts ir tālāka nākotne. Lai novērstu tālāku iedzīvotāju skaita samazināšanos vecuma struktūras efektu dēļ, liela mēroga imigrācija būs nepieciešama. Par to varēsim domāt, kad tiks panākta pozitīva Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju migrācijas bilance. Imigrācija būs vajadzīga arī dzīves kvalitātei, lai sabiedrība būtu jaunāka, dinamiskāka un atvērtāka pārmaiņām. Imigrācijas popularitāte noteikti augs arī tad, ja vēlētājiem izskaidros strādājošo skaita izmaiņu saistību ar viņu personiskajiem ieguvumiem no pensiju sistēmas 1.līmeņa.
