Juris Lorencs: Divu ātrumu, divu svaigumu Eiropa? 4
Jau vairākus gadus no ārzemēs strādājošajiem latviešiem gadījies dzirdēt, atklāti sakot, visai dīvainus stāstus, kuriem es ilgi neticēju – ka vieni un tie paši pārtikas produkti, pat kosmētika un sadzīves ķīmija, atšķiroties Latvijā un Rietumeiropā. Kafija ar zīmolu X vai pavisam konkrēts veļas pulveris ar nosaukumu Y pie mums esot sliktākas kvalitātes nekā, piemēram, Vācijā vai Zviedrijā.
Beidzot šā gada sākumā par to sāka runāt arī masu mediji un politiķi. Eļļu ugunī pielēja kāds Slovākijas ekspertu pētījums. Iegādājoties vienas un tās pašas preces veikalu tīklos Slovākijā un pāri robežai Austrijā, viņi laboratoriskos pētījumos konstatēja būtiskas sastāva un kvalitātes atšķirības. Tā “otrās šķiras” Eiropas eksistence tika pierādīta jau ar zinātniskām metodēm. Vēl vairāk – pēc savas personīgās pieredzes varu teikt, ka eksistē arī “trešās šķiras” Eiropa. Tāda ir Ukraina, kurā nopērkamā starptautisko zīmolu vārdos nosauktā kafija vai tēja ir pavisam bēdīgas kvalitātes.
Šāda cilvēku šķirošana “pirmās” un “otrās klases” eiropiešos gandrīz trīsdesmit gadus pēc komunistisko režīmu krišanas un Padomju Savienības sabrukuma vismaz man šķiet aizvainojoša un negodīga. Protams, ne jau Vācijas vai Zviedrijas valdības ražo kafiju vai veļas pulveri, ar to nodarbojas lielie koncerni, kuriem pieder produktu zīmolu nosaukumi. Tomēr uz to, ka visai līdzīga domāšana valda ne tikai Rietumeiropas uzņēmēju, bet arī politiķu galvā, norāda aizvien skaļākās runas par “divu ātrumu Eiropu”. Ideju atbalsta Beļģijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē un jo īpaši Vācijā patlaban pie varas esošie politiķi. Tās būtība – aizvien dziļāka integrācija dažu izredzēto “Eiropas kodola” valstu starpā.
Realitātē tas nozīmētu, ka Eiropā izveidojas kaut kas līdzīgs “valdošajam centram” un “paklausīgajai perifērijai”, kas pērk sliktākas kvalitātes preces, piegādā “centram” tik vērtīgo darbaspēku un paradoksālā kārtā vēl rūpējas par tā drošību. Uzskatāms piemērs ir visbagātākā ES un NATO valsts – Luksemburga. Tās iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu cilvēku, ir 100 000 ASV dolāru, aptuveni četras reizes lielāks nekā Latvijai. Savukārt aizsardzībai šī valsts tērē tikai 0,4% no sava IKP, tātad procentuāli gandrīz četras reizes mazāk nekā Latvija (1,5% no IKP). Viens no šīs politikas autoriem – pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, kurš no 1995. līdz 2013. gadam bija Luksemburgas premjerministrs. Arī Vācijas, Nīderlandes un īpaši jau Beļģijas aizsardzības izdevumi, rēķinot procentos no iekšzemes kopprodukta, ir mazāki nekā daudz trūcīgākajai Latvijai. Vienīgās kontinentālās Eiropas NATO valstis, kas aizsardzībai ziedo 2% no IKP, atrodas “perifērijā” – Grieķija, Igaunija un Polija. Starp citu, šo nepatīkamo patiesību Vācijas kanclerei Angelai Merkelei nesenās tikšanās laikā atgādināja ASV prezidents Donalds Tramps.
Tā nav godīga spēle, kas vērojama arī citās jomās. Kamēr Latvija cīnās ar nodokļu nobēdzināšanu un ierobežo pērkamo uzturēšanās atļauju izsniegšanu, Itālija nupat paziņojusi par nodokļu oāzes statusu un Šengenas (tātad faktiski arī Latvijas!) vīzas piešķiršanu katram, kas valstī investē 1 miljonu eiro.
Cerams, ka “perifērijas” politiķiem pietiks drosmes nobremzēt šo “divu ātrumu Eiropas” projektu. Bet, atgriežoties pie pārtikas kvalitātes – vislabākais veids, kā atbildēt starptautiskajiem koncerniem un viņu “speciāli mums” ražotajiem produktiem, ir izvēlēties vietējos Latvijas ražojumus. Mēs taču paši bieži apgalvojam, ka tie ir visekoloģiskākie, visgaršīgākie, visveselīgākie un tātad vislabākie. Tad pienācis laiks šādu iepirkšanās politiku vēl konsekventāk iedzīvināt ikdienā, tā teikt – “sist ar eiro”. Tie, kuriem par visu svarīgāka peļņa, jau citu valodu nesaprot.
