Kristīnei palīdzēja raksturs 0
Kristīne ievelk elpu, ielūkojas rozā blociņā, kur pierakstījusi svarīgāko. Atmiņa joprojām mēdz pievilt. Viņa pajoko par blociņa krāsu – joprojām izvēloties visu rozā, kaut sen jau laiks kļūt pieaugušai.
Ļoti būtisks bija tuvinieku un draugu atbalsts. Nezinājusi, ka arī sveši cilvēki ir gatavi palīdzēt nelaimē. Slimnīcā viņai sākās iekšēja asiņošana, vajadzēja asinis. Brāļi palaida ziņu internetā, pieteicās ļoti daudzi. Draugi, radi no laukiem, attāli paziņas. Daudzi kolēģi no Fazer kafejnīcas, kur Kristīne sāka strādāt pirms avārijas, arī cilvēki, kuri viņu nemaz nepazina.
Materiālu atbalstu visu laiku sniedza radinieks Igors. Pateicoties viņam, Kristīne varēja ilgstoši veikt rehabilitāciju. Igors arī tagad nemitējas urdīt – nedrīkst padoties, nodarbības jāturpina.
Alise, ar ko viņa agrāk draudzējusies, uzzinot par notikušo, uzreiz metusies talkā. Ielikusi internetā aicinājumu, daudzi atsaukušies. Naudu sūtījis pat paziņa ar kolēģiem no Briseles. Tas bija liels atspaids.
– Alise atveda agrāko dienu fotogrāfijas, tās varot atjaunot atmiņu. Kopīgi līmējām bilžu kolāžu par manu nākotni – tas palīdzot īstenot sapņus.
Ļoti novērtēju, ja neuzkrītoši palīdz. Šogad Vasarsvētkos bijām zaļumballē Siguldā. Pēc dejas Ivars satika pazīstamu puisi. Devos atpakaļ pie mūsu bariņa. Paskatījos uz trepēm un sapratu, ka nav kur pieturēties, tātad pati nevarēšu nokāpt. Pieskrēja Ivara draugs Māris un pasniedza roku. Saredzēja īsto brīdi, kad vajag nākt talkā.
Esmu priecīga par savām draudzenēm. Ik pa laikam kāda izvelk mani no mājas, sarīko meiteņu tusiņu krodziņā. Arī es cenšos. Vienai draudzenei palīdzu tikt galā ar viņas trim mazajiem, dodos kopā pastaigā.
Sākumā avāriju uztvēru kā sodu. Ko nepareizi darīju? Kāpēc tā notika? Bet vairs ar šiem jautājumiem nenomokos. Tas notika tādēļ, lai es kļūtu labāks cilvēks.
Agrāk, ja redzēju – kādam nav izmazgāti mati vai pavirši apģērbies, pat negribēju iepazīties. Tāds nav neko vērts! Biju ļoti kategoriska, droši vien augstprātīga. Tagad redzu cilvēkus citādi.
Šodien iedevu naudiņu bezpajumtniecei, pamanīju, ka viņai ir veselības problēmas. Ja kādam nevarīgākam ļautiņam grūti iekāpt tramvajā, eju klāt, palīdzu. Pasniedzu roku, ja tāds cilvēks mēģina pārvietoties braucošā transportā. Zinu, cik tas grūti, arī pati to īsti nespēju.
Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā mācījās puisis, kam bija bērnu trieka, runāja un pārvietojās ar grūtībām. Citi viņu ignorēja. Nebiju iedomājusies, ka arī šajā vidē iespējams būt izstumtam. Man tas nepatika. Reiz pusdienlaikā piesēdos pie viņa galdiņa, sākām tērzēt. Viņš izrādījās jauks cilvēks. Teica, ka ir pagodināts. It kā es būtu kāda valsts prezidente.
