Bija sāpes, nebija asaru 0
– Sāpju bijis ļoti daudz. Parastas sāpes pat vairs neizjūtu. Pagājušajā gadā sasirgu ar nierēm, sacēlās 40 grādu temperatūra, turējās piecas dienas. Uzskatīju, ka tas ir nieks, negribēju saukt neatliekamo palīdzību. Mamma atnāca trešajā dienā – vajadzīgi taču ātrie! Neļāvu! Pierunāja tikai pēc divām dienām. Kad ārsts uzsita nieru apvidū, sapratu – man taču visu laiku sāpēja.
Visbriesmīgāk bija, kad sākās problēmas ar lauzto atslēgas kaulu. Šādas sāpes nenovēlu pat lielākajam ienaidniekam. Tās varēja uznākt jebkurā brīdī, spēji, zibenīgi. It kā kāds iedurtu ar nazi un pagrieztu asmeni.
Dakteri parasti vaicāja, lai sāpes novērtēju desmit baļļu sistēmā. Šīs bija trīs reiz desmit! Pat pakliegt nevarēju, tikai sarauties kamoliņā un ciest.
Joprojām nespēju paraudāt ar asarām, to vienkārši nav. Iekšā smeldz nelāga sajūta, vēders sāp, kā gribas raudāt, bet asaras netek. Slikti, jo tās spējot cilvēku attīrīt.
Reiz skatījos filmu Hačiko, par apbrīnojamu suņa uzticību, un tad piepeši acīs parādījās valgums. Savulaik, kad nomira mūsu vecā sunīte Bonija, viņas bērēs nevarēju paraudāt. To pārmetu sev. Laikam Hačiko atgādināja Boniju, tas atsauca emocijas. Tagad ik reizi, kad prasās asaru, paņemu šo filmu.
Ārsti ilgi meklēja baiso sāpju cēloni. Mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis uzreiz pasacīja, kas jādara. Viņš arī operēja traumēto atslēgas kaulu.
Gandrīz gadu pēc avārijas uznāca dīvainas saguruma un vājuma lēkmes, arī tādi kā dusmu uzplūdi. Pēkšņi visu aizmirsu, nesapratu, kur atrodos. Vai arī – galva strādāja, bet ķermenis atteicās darboties. Pārņēma šaušalīgs nespēks, nespēju kustināt ne rokas, ne kājas.
Izmeklējumos atklājās, ka smadzenēs radušās izmaiņas, sākusies sava veida epilepsija, tikai bez krišanas lēkmēm. Tās bija traumas sekas, ko veicināja intensīva mācīšanās. Sāku studēt Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, kur cilvēki ar invaliditāti var iegūt augstāko izglītību bez maksas. Pamatīgā slodze kaitēja nervu sistēmai. Sāku dzert epilepsijas zāles, lai vainu novērstu. Mācības nācās likt malā.
Arī miegs ilgstoši bija traucēts. Nemaz nespēju aizmigt, galva strādāja kā motors, nepārtraukti malās iepriekšējo gadu spilgtākie notikumi. Tas bija mokoši, bezmiegs varēja kaitēt arī veselībai. Pārtraucu to ar puķi.
Metodi uzzināju miera terapijas nodarbībā, kas notika rehabilitācijas centrā. Iedomājos, ka galvā ir puķe. Ieelpoju un puķe iztēlē atplauka, izpūtu elpu – aizvērās. Tas palīdzēja atvairīt domas, ļāva atslābināties. Katru nakti divus gadus no vietas iztēlojos šo ziedu. Tā bija balta lilija. Pēc kāda laika ieraudzīju brīnišķi violetu liliju. Uztvēru to kā zīmi izmaiņām sevī.
Līdzīgi ar skaitļiem, arī tie bija zīmīgi – četrinieki vien. Ar šo numuru bija gan stāvs, gan palāta visās iestādēs, kur nonācu. Izlasīju, ka četri simbolizē smagu darbu, pacietību, tas palīdz pārveidoties.
