Gāju soli pa solim 0
– Pēc slimnīcas nonācu rehabilitācijas centrā Jaunķemeros. Tur bija stingrs režīms, vingrinājos gandrīz nepārtraukti. Sāpēja, bija grūti, bet darīju. Pat dienas sajuka, visu laiku viens un tas pats. Piemēram, to vien darīju, kā mēģināju pagriezt nekustīgo plaukstu. Līdz – nezinu, kādā veidā – tā pēkšņi pagriezās. Tā bija laimīgākā diena, īsti svētki.
Ergoterapeite Anita izstāstīja – lai ķermenis klausītu, vajadzīgs acu kontakts. Ne tikai smadzenes dod impulsu organismam, arī organisms dara to pašu, notiek mijiedarbība. Patiesi, ja skatījos uz roku, varēju to pakustināt, citādi neizdevās.
Sākumā labā roka bija stīvi pievilkta pie krūtīm. Vingrināju, taisnoju pa mazumiņam, pa centimetram. Pamazām izdevās.
Atceros dienu, kad pēkšņi pacēlās labās rokas pirksts. Nespēju noticēt – tas bija brīnums! Kopš tā brīža Anita man šķita kā pats Dievs – viņa taču panāca, lai kustinu pirkstu!
Ergoterapeite mācīja sadzīvot ar to, kāda esmu. Kā prast apģērbties, veikt sevis apkopšanas darbiņus. Attīstīju sīko pirkstu motoriku, muskulatūru – tā iekustinot arī domāšanu un runu. Turpat Jaunķemeros mācījos mizot kartupeļus ar kreiso roku. Tomēr labo lika trenēt visu laiku.
Katra kustība sagādāja ciešanas. Bija grūti pat sēdēt. Jau slimnīcā mani sāka likt ratiņkrēslā. Galva reiba, mocīja nespēks. Turklāt iekšā viss kliedza – negribu ratiņkrēslā! Jaunķemeros mamma izveda mani pastaigā, mudināja smaidīt. Gluži vai uzsprāgu dusmās – šitajā krēslā nekad nesmaidīšu! Citādi būšu savu nevarību pieņēmusi.
Tikai tad, kad Vaivaru rehabilitācijas centrā iepazinos ar sportistu Aigaru Apini, paralimpisko spēļu čempionu, pasaules rekordistu, sapratu: arī esot ratiņkrēslā, var dzīvot lieliski un piepildīti. Viss atkarīgs no paša. Aigars bija tik pozitīvs, iedvesmojošs! Kopā spēlējām kārtis un dzērām kafiju.
Dažādās sanatorijās pavadīju gadu, darīju visu, ko speciālisti ieteica. Ergoterapeites klātbūtnē pirmo reizi piecēlos kājās, mācījos stāvēt, tad iet. Vispirms ar stumjamo staiguli, uzgūlos tam un gāju pa solītim.
Pagāju tikai dažus, vairs nebija spēka. Pēc tam apguvu iešanu ar kvadripoda palīdzību, tas ir tāds kā spieķītis ar četrām kājām, atbalsta punktiem. Noder, ja ir līdzsvara traucējumi.
Vaivaru rehabilitācijas centrā uz baseinu draudzene mani veda ratiņos, jo pēc tam galīgi nevarēju pakustēt. Kādu dienu medmāsa teica: tagad jāiet pašai. Esmu paklausīga – ja vajag, iešu ar. Virzījos pa gaiteni, soli pa solim. Sāku staigāt, jo pati gribēju audzināt savu bērnu. Estere ir visdārgākais, kas man ir.
Atceros, kā vēlāk apskaudu ratiņniekus. Viņi savos ratiņos – žvīks, žvāks! – uzreiz pāri ielai. Man bija jāiet ļoti lēnām, ar grūtībām, skaties tik, ka mašīna neuzbrauc. Protams, salīdzināt bija muļķīgi, bet tā jutos.
Kad tiku mājās, sākās īsts ergoterapijas pārbaudījums. Nezināju, vai varu paveikt šo darbu, kamēr nesāku darīt. Reiz griezu gaļu šķēlēs un pamatīgi savainoju roku, vajadzēja pat šūt. Mainīju aizkarus, pakāpos augstu. Nenoturēju līdzsvaru un nogāzos, labi, ka uz dīvāna.
