Mācījos pirmajā klasē 0
Kristīnes sejā pavīd ciešanas, atminoties to dienu. Ārsts tuviniekus brīdinājis, ka slimnieci jāsagatavo satikšanās brīdim ar meitiņu. Taču neviens nepateica, kā tas jādara.
– Estere ienāca palātā.
Pēkšņi manā atmiņā atvērās kādi vārti, tajos uzplaiksnīja – meita! Mana meita! Galvā notika emociju sprādziens, pārņēma histērija. Bērns šausmīgi nobijās, nesaprata, kādēļ tā uzvedos. Arī Maikls bija līdzi, puika sāka ļoti raudāt.
Bet es jau nenojautu, kas ar mani notiek. Pat nezināju, cik esmu veca. Atcerējos, ka bija 24, bet – cik tagad, varbūt jau pagājuši vairāki gadi?!
Savu jauno dzīvi daudz skaidrāk atminos no dienas, kad sāku runāt. Tas notika gandrīz pēc diviem mēnešiem. Logopēde teikusi – jūtu, ka Kristīne jau var runāt, tikai traucē kaut kāda barjera. Norājusi mammu, ka ar mani auklējas, droši vien esot vienīgais bērns ģimenē, lutekle. Māte pretī – man ir trīs bērni, visus mīlu vienādi.
Tad mamma sāka rāt mani. Provokācija nostrādāja. Piepeši izdvesu kaut kādu skaņu. Tā nāca laukā švaka un klusa, tomēr bija.
Vispirms apguvu burtus. Mamma rādīja tos ābecē un lika nosaukt. Kā tādam pirmskolniekam. Tad ķērās pie vārdiem. Tie bija īsiņi, bet pēc katra biju ļoti nogurusi. Kamēr sāku runāt raitāk, pagāja ilgs laiks. Sacīju visu klusi un lēni, daudzi pat nesaprata.
Atmiņā palicis dakteris Aigars Vugulis. Citi ārsti runājās tikai ar mammu, es sēdēju blakus kā mēbele, bet Vugulis mammu apklusināja un stingri teica: Kristīne pati var pateikt!
Izrādās, es to patiešām varēju.
