Biju mēma un bez kustībām 0
– Pirms mūsu sarunas, pārdomājot notikušo, skaidri aptvēru – mainījies ir milzum daudz. Arvien sevi salīdzinu ar veselajiem, kuriem nekas nekaiš. Taču labāk ir līdzināties ar sevi pašu. Esmu spējusi izcelties no nevarīguma un vājuma, mainījusi attieksmi pret pasauli, man ir lieliska ģimene. Kā gan drīkstu vēl čīkstēt?!
Pirmo mēnesi pēc avārijas vispār neatminos. Nebija ne vīziju, ne gaismiņas tuneļa galā, kā dzirdēts stāstām. Gulēju Gaiļezera reanimācijas nodaļā. Ārsti esot mani iemidzinājuši mākslīgajā komā, lai nenomirtu no sāpēm. Bija neskaitāmas traumas, lauzts atslēgas kauls un iegurnis, smadzeņu un plaušu kontūzija. No milzīgā trieciena galvā bija plīsis asinsvads, labo pusi pilnīgi paralizēja, līdzīgi kā insultu pārcietušiem.
Vēderā bija ievietoti dzelzs stieņi, lai nofiksētu iegurni. Man vienmēr patika gulēt uz vēdera, bet nu to nevarēju. Centos griezties, plēst nost stiprinājumus, mammai un māsiņām nācās mani valdīt.
Atceros, kā atmodos, bet neko nevarēju pateikt. Arī ķermenis neklausīja. Gulēju un skatījos vienā punktā. Biju cilvēks, kas neko nespēj.
Ne visi ārsti solīja, ka izdzīvošu. Viens dakteris tā nobliezis, ka mamma kritusi izmisumā. Neesot devis nekādu cerību: ja tomēr paveikšoties palikt dzīvai, pārvietošoties ratiņkrēslā. Mamma viņu klusītēm dēvēja par dakteri Hausu. Tagad spriežam – varbūt tā vajadzēja teikt, lai tuviniekus sapurinātu, lai parautu spīts – darīsim visu, lai viņa tomēr izķepurotos.
Mamma visu laiku bija blakus. Nav tādu vārdu, lai pateiktos viņai. Arī pēc tam, kad sāku staigāt, mana galva allaž bija mamma. Ja kaut ko nesapratu, palīdzēja salikt pa plauktiņiem, nāca līdzi pie ārstiem, paturēja prātā mediķu ieteikto.
Tikai pirms gada viņa paziņoja – tagad drīkstu apraut nabas saiti, tu pati visu vari.
