Divreiz atgriezies. Invazīvais kardiologs Oskars Gāliņš 0
Oskaram Gāliņam, Liepājas reģionālās slimnīcas invazīvajam kardiologam, bijusi iespēja kļūt gan par rīdzinieku, gan par vienu no simtiem un tūkstošiem izceļotāju, kuri devušies pasaulē. Viņš tomēr atgriezies savā dzimtajā pilsētā – vispirms, kad pabeidza medicīnas studijas Rīgā, tad – pēc stažēšanās Nīderlandē un peļņas darba Anglijā. Jo gribējis strādāt tur, kur patīk. Nevis Latvijā, bet Liepājā.
– Kad beidzu Medicīnas akadēmiju, mans sapnis bija kļūt par traumatologu. Kā jau visiem – ambīcijas; kurš tad ar svaigi saņemtu diplomu negrib par ķirurgu kļūt?! Pusgadu biju rezidentūrā traumu slimnīcā, taču… Lai kļūtu par traumatologu, specialitāte jāmācās piecus gadus, jāstrādā ļoti smagi, fanātiski. Atalgojuma sistēma tolaik bija galīgi nesakārtota, algas rezidentiem niecīgi mazas, lati četrdesmit mēnesī… Man bija diezgan spiedīgi apstākļi, nevarēju to atļauties. Un arī Rīgā pa visiem studiju gadiem tomēr iedzīvojies nebiju.
Atnācu pie daktera Freidenfelda, toreizējā Liepājas slimnīcas vadītāja, gribēju zināt, kādas specialitātes ārsts te būtu vajadzīgs. Radiologs vai anesteziologs. Kad nākamajā dienā apdomājies atkal devos uz slimnīcu, galvenais ārsts pateica: izvēlēties jau var, taču patiesībā iespēja ir tikai viena – anestezioloģija un reanimācija. Tolaik to varēja apgūt ātrāk, mācoties kursos, stažējoties.
– Un tā teju vai katra topošā ārsta ideālo mērķi – ķirurģiju – samainījāt pret šķietami pieticīgāku?
– Gribēju būt ārsts un gribēju strādāt Liepājā – un šī bija mana toreizējā iespēja. Kad biju apguvis specialitāti, tad arī tā īsti sapratu, ka anestezioloģija ir laba izvēle un man tā patīk. Anesteziologam daudzmaz jāorientējas visās ārstniecības specialitātēs, šis darbs prasa diezgan plašas zināšanas.
Anestezioloģiju mācījos stažējoties, divus trīs gadus strādāju sertificētu kolēģu uzraudzībā, tikai pēc tam patstāvīgi. Par mani jaunākie mācekļi, kas specialitāti jau apguva rezidentūrā, reizēm bija nesaprašanā: mūs, trešā gada rezidentus, pastumj malā, neļauj rīkoties, bet tev – liek? Ļāva un mudināja darīt pašam tāpēc, lai to spētu, kad vajadzēs strādāt patstāvīgi un vienmēr nebūs kāda cita, kurš drošina.
– Iemidzināt pacientu, nodrošināt organisma funkcionēšanu un netraucētu operācijas norisi – nebija bail, kad to vajadzēja sākt darīt vienatnē?
– Mēdz sacīt – ja par anesteziologu sāk mācīties tikai trīsdesmit gados, var rasties problēmas: jau izveidojusies pārlieka piesardzība, baidās riskēt, labprātāk izvēlas strādāt tikai īsās operācijās. No vienas puses – it kā labi, zina to bīstamības robežu, ko nevajag pārkāpt, no otras – pārmēru nodrošinoties, var arī neizšķirties par labāko risinājumu. Gudrs un piesardzīgs ir vērtīgākā kombinācija: tāds zinās vai konsultēsies, nepārsniegs pieļaujamā riska robežas. Drošs, bet ne tik zinošs anesteziologs gan var radīt daudz sarežģījumu.
Sākot strādāt, slodze bija liela, daudzko no mācītā nācās atkārtot, kādus pāris gadus trīspadsmit četrpadsmit dežūras mēnesī – riktīgs armijas režīms! Anesteziologu trūka, bija pasmagi jāstrādā, taču daudz darīju un daudz iemācījos. Tik intensīvs darbs uztrenēja drosmi, uzdrīkstēšanos, ko citādi varbūt nemaz nevar panākt.
– Invazīvajam kardiologam arī vajadzīga izlēmība un drosme.
– Noteikti. Bet tā kā to sāku mācīties, jau būdams mazliet vecāks, pats jūtu: esmu piesardzīgāks. Mans kolēģis Alfreds Lībiņš, kurš ir pieredzējušāks un no liepājniekiem pirmais apguva šo specialitāti, ir drošāks un arī mani iedrošina, pavirza. Manuprāt, mēs esam labs tandēms.
Mūsu slimnīcā bija uzstādīts moderns angiogrāfijas aparāts asinsvadu izmeklēšanai, izveidota sirds asinsvadu kateterizācijas laboratorija. Mērķis bija šo ārstniecības metodi, kas pacientam ir daudz saudzīgāka un infarkta vai pirmsinfarkta stāvoklī ļauj glābt dzīvību, attīstīt ne tikai Rīgā, bet arī reģionos – gan pie mums Liepājā, gan Daugavpilī.
Studiju laikā daudzi grib kļūt par ķirurgiem: kas tad es par dakteri, ja ne ķirurgs?… Taču svarīgāk, nekā piepildīt ambiziozu sapni par katru cenu, ir atrast savu vietu medicīnā.
Tā ir alternatīva plašai operācijai ar krūškurvja atvēršanu un šuntēšanu jeb mākslīgu apvedceļu veidošanu bojātajam artērijas posmam. Risinājumi var būt dažādi, līdzīgi kā ar bojāta, šaura ceļa remontu, kas vai nu jāpielabo, jāpaplašina, vai šā posma vietā jābūvē jauna šoseja. Bet, lai izlemtu, kāda izvēle labāka un piemērotāka konkrētajam pacientam, vispirms nepieciešama izmeklēšana – digitālā angiogrāfija, rentgena starojuma kontrolē ar katetru pa asinsvada iekšieni pārbaudot tā stāvokli. Ja vajadzīgs – uzreiz arī labojot bīstami sašaurinājušos, bojāto vietu.
Tas var izklausīties vienkārši, taču sirds ir vienas dūres lielumā, to apasiņo trīs artērijas – katra savu miokarda zonu, savstarpēji maz komunicējot. Lai apkaļķojušos, sašaurinājušos, holesterīna izgulsnējumu bojātu artēriju atvērtu, invazīvi ārstējot, to ne griež, ne šuj. Pa vēnu no cirkšņa vai augšdelma uz vajadzīgo vietu sirdī aizvada tieviņu katetru un, izmantojot īpašu baloniņu tā galā, ar spiedienu, kas var būt divpadsmit vai pat divdesmit atmosfēras liels, atplēš vaļā. Ja jānostiprina artērijas sieniņas, ievieto nelielu protēzīti jeb stentu, kas tur asinsvadu atplestu un palīdz atjaunot pilnvērtīgu asins plūsmu.
Šādu operāciju vai, kā citi saka, procedūru veikšanai vajadzīgi divi ārsti. Izrunājos ar kolēģi Lībiņu – jābrauc uz Stradiņiem pie profesora Ērgļa. Pusotru gadu Rīgā apguvu invazīvo kardioloģiju, diendienā biju sirds kateterizācijas laboratorijā. Tas prasīja zināmu izturību, izpelnīties uzslavu no profesora Ērgļa nav viegli nevienam – savējos dresē ne pa jokam! Bet ar slavēšanu vien jau tālu tikt nav iespējams. Turklāt viņš ir izcils organizators, prot lobēt savu nozari, ap sevi pulcē spējīgus cilvēkus – viņam līdzīgu profesoru pa pus Eiropu neatrastu! Lai arī ne vienmēr viegli, strādāt tādā komandā ir ieguvums un prieks.
– Skolojāties arī Nīderlandē.
– Biju apmācīts, ieguvis tiesības veikt sirds asinsvadu izmeklēšanu ar angiogrāfijas metodi. 2008. gadā ieguvu ceļojumu stipendiju, ko brāļi Zariņi, profesori no ASV, no saviem līdzekļiem piešķir jaunajiem ār-stiem profesionālo zināšanu un prasmju papildināšanai kādā ārvalstu klīnikā. Latvijā visi, kas apgūst invazīvo kardioloģiju, vispirms mācās Stradiņa slimnīcā pie profesora Ērgļa, pateicoties kura aizrautībai un fanātiskam darbam tā pie mums vispār attīstījusies un sasniegusi pasaules līmeni, un tagad vēl pie viņa kolēģiem, pēc tam dodas uz Nīderlandi. Arī pats profesors tur ir mācījies un viņu kā spožu, neordināru personību ar bizīti un kovboja zābakiem tur atceras joprojām.
Iznāca tā, ka ilgāku laiku stipendiju nevarēju izmantot – bija jāpabeidz sertificēšanās, tāpēc uz Eindhovenu devos tikai nākamā gada rudenī.
Stažējos Katarinas slimnīcā – klīnikā, kas specializējusies sirds slimību jomā un ir viens no centriem, kur pirmsākumos attīstījusies invazīvā kardioloģija.
– Ko tur darījāt – zināms taču, ka citvalstu speciālistiem pie praktiska darba nav tik vienkārši tikt?
– Tur ārsti strādā pēc rotācijas principa – piemēram, divas dienas nedēļā, lai uzturētu līmenī savas profesionālās prasmes, bet nepārsniegtu pieļaujamo rentgena starojuma devu. Viņi paši knapi sasniedz kvalifikācijas uzturēšanai nepieciešamās divsimt procedūras gadā un ar saviem pacientiem nedalās. Tad stažieris var tikai skatīties, kā darbojas boss, taču tā vien kaut ko iemācīties ir grūti.
Reizēm sevis pierādīšana jāpabīda malā, jo svarīgi ir ne tikai prast darīt, bet arī nepārkāpt savu iespēju, iemaņu un pieļaujamā riska robežas.
Lai varētu strādāt, jābūt ārstu reģistrā, tāpēc to biju laikus nokārtojis un jau pirmās stažēšanās nedēļas beigās varēju izmeklēt pacientus, veikt angiogrāfijas. Ir zināmas tehniskas atšķirības, kā to dara tur un kā – mēs, taču principi vieni un tie paši. Invazīvo diagnostiku biju gana labi apguvis jau Latvijā, stentu ievietošanu – īsti ne.
Bet šajā klīnikā bija arī tādi invazīvie kardiologi, kuri strādāja daudz intensīvāk, kam pacientu daudz un kuriem arī patīk mācīt stažierus.
– Slimnieki bija ar mieru, ka viņiem sirds asinsvadā stentu ievietos jauns dakteris no svešas zemes, kurš nerunā viņu dzimtajā valodā?
– Viņiem ir tiesības atteikties, ja nevēlas, ka ārstē atbraucējs stažieris, kurš tikai krāj pieredzi. Bet šādus gadījumus nepiedzīvoju. Tur pacienti ārstam ļoti uzticas – ja reiz tas ir slimnīcas akceptēts dakteris. Un minimālai saziņai nepieciešamos teikumus un frāzes: mani sauc Oskars, esmu ārsts no Latvijas, darbošos vietējā speciālista uzraudzībā, tagad būs mazs dūrieniņš… – nav tik sarežģīti iemācīties. Man, stažierim, pat bija sava pacientu liste un uz darbu gāju nevis divreiz nedēļā, kā bija plānots, bet katru dienu. Tad dakteris, kuram bija paredzēts pacients, kuru izmeklēju vai kuram stentu ievietoju es, dzēra kafiju un vēroja, kā sokas stažierim.
Protams, bija arī holandiešu ārsti, kuri izturējās mazliet distancētāk, tomēr kopumā attieksme bija pat pārsteidzoši laba. Kad darbojos kāda jauna turienes ārsta pieskatīts, strādāju visu dienu slapju muguru – bija iespēja daudz ko darīt un iemācīties. Īpaši no pieredzējušiem ārstu asistentiem. Tur ārsti vairāk darbojas komandā, vairāk apspriežas, mazāk steidzas.
– Viss gāja tik gludi?
– Otrajā stažēšanās mēnesī bija arī saspringtāks gadījums. Pēc kara jau visi gudri un, ja neko nedara, risku pavisam droši nav. Ir reizes, kad nedarīt ir vēl riskantāk nekā mēģināt darīt, un tad agri vai vēlu var gadīties kāda komplikācija, pavisam no tā izvairīties nav iespējams.
Liku stentu astoņdesmit piecus gadus vecai kundzei – biju vēl pazaļš savās prasmēs, gadījums smagāks nekā citkārt. Vecam cilvēkam asinsvadi kļūst trausli un kraukšķīgi kā čipsi un, ievietojot stentu, var sabirzt. Notika tā, ka protēzīte aizsērējušai artērijai negāja cauri, asinsvads tika sabojāts. Iesaistījās nodaļas vadītājs, pie kura praktizējos, viss beidzās labi. Neviens mani par neveiksmi netiesāja, taču stress bija. To ielāgoju – jāstrādā, nevis baidoties un pēc šādas epizodes labāk nedarot, nekā darot, bet gan saudzīgāk, maigāk. Varbūt pūloties labu rezultātu panākt apdomīgāk, lai ir laiks apsvērt risinājumu, ja nepieciešams, vēlāk pielabot to, kas uzreiz nav izdevies.
– Kā pēc šāda atgadījuma var saņemties nākamā pacienta ārstēšanai?
– Aizmirsis to neesmu, kādu brīdi bija pagrūti, tomēr strādājot tas saspringums pamazām aiziet. Ja tikai baidies, nespēj tikt tam pāri, nekad nebūsi ārsts.
Ja izdodas kas grūtāks, ir gandarījums, tomēr ir reizes, kad jūtu: nebūs labi. Ja vien stāvoklis nav tāds, ka jārīkojas tūlīt, steidzami, sarežģītos vai specifiskākos gadījumos labāk sūtīt pacientu pie Rīgas kolēģiem. Viņu pieredze tomēr ir lielāka un intensīvāka. Arī aizmugure drošāka – ja nu gadās nopietnāki sarežģījumi, tur ir asinsvadu ķirurgs, iespēja veikt operāciju. Pašlaik mēs kopā ar dakteri Lībiņu mēnesī veicam ap simt desmit invazīvo angiogrāfijas procedūru, kādai pusei izmeklēto pacientu vēl ir nepieciešama asinsvada paplašināšana jeb angioplastija. Tagad strādājam arī sestdienās. Tomēr te nav sacensību – jo vairāk izdarām, jo labāk. Medicīna nav olimpiāde, ārstam nevajadzētu steigties par katru cenu – ka tik ātrāk un vairāk. Ja nepieciešams, procedūra reizēm ilgst nevis divas, bet četras stundas. Taču, lai uzturētu savu kapacitāti, vismaz divsimt stentēšanas operācijas gadā invazīvajam kardiologam jāveic.
– Tad prasmes ir labā profesionālā līmenī?
– Svarīga ir gan roku veiklība, gan arī psiholoģiska gatavība – tas, ko dara reti, izraisa lielāku nervu slodzi. Rutīna mazliet palīdz, bet ikdienas pieredzes, nevis notrulinošā izpratnē.
Vasarā pacienti pie mums biežāk nonāk akūtā stāvoklī, diezgan smagas procedūras gadās pat šķietami ne tik sarežģītos gadījumos. Lai cik prasmīgs ir dakteris, gluži tā, ka izmeklējumu vai stenta ievietošanu varētu veikt relaksēti, tomēr nav. Un, ja cilvēks nonācis slimnīcā ar mirstošu sirdi, jebkura palīdzība, jebkurš risks ir labāks nekā droša nedarīšana. Paldies Dievam, tādas situācijas nav bieži.
Izdarām visu, ko spējam, cilvēki ir priecīgi, ka nav jābrauc uz Rīgu. Bet apzināmies arī robežu, kad pacientu labāk un drošāk atdot kolēģiem.
– Anestezioloģijā vairs nestrādājat?
– Tikai tik daudz, lai nezaudētu kvalifikāciju, uzturētu līmenī nepieciešamās prasmes. Tās ir dažas dežūras mēnesī.
– Tomēr uz Angliju devāties kā anesteziologs.
– Tā savā ziņā bija sagadīšanās. Netrūkst firmu, kuru bizness ir ārstu piesaiste ārvalstu klīnikām – to pārstāvji meklē interesentus, nodarbojas ar vervēšanu – piedāvā konkrētu darbavietu, gādā par ceļa izdevumu apmaksu, nodrošina dzīvokli, un, protams, ar šo starpniecību pelna. Biju interesējies par strādāšanu ārzemēs, reģistrējies tādā datu bāzē un, kad stažēšanās Nīderlandē gāja uz beigām, internetā saņēmu anesteziologa darba piedāvājumu Anglijā.
Par saviem līdzekļiem doties stažēties kādā ārvalstu klīnikā ir materiālā ziņā grūti, tad jau labāk vienlaikus gan strādāt un nopelnīt, gan iemācīties ko jaunu. Izrunājos ar sievu, vienojos ar slimnīcas vadību Liepājā par bezalgas atvaļinājumu uz trim mēnešiem, visu sakārtoju un aizbraucu. Gribēju redzēt, kā tur anesteziologi strādā. Un, protams, arī nopelnīt.
– Bija viegli iejusties?
– Angļi ir īpatni daudz kur – brauc pa pretējo ceļa malu, līnijas uz šosejas ir nevis baltas, bet dzeltenas, viņiem joprojām ir savs krāns aukstajam un karstajam ūdenim, ko sajauc izlietnē vai traukā, elektrības spriegums 110 volti, rozetes citādas, zeme pieder tikai karalienei, citi to var vienīgi nomāt… Atšķirības ir arī medicīnā – vēnā špricēt drīkst vienīgi ārsts, nevis medmāsa, narkozi dod divi anesteziologi… Taču sabiedrība Lielbritānijā tomēr ir atvērtāka nekā Nīderlandē, vismaz mediķu vide ne tik snobiska. Laikam tur, valstī, kam piederējušas kolonijas dažādās pasaules malās, ļaudis jau vēsturiski pieraduši pie citādības.
Bija interesanti! Strādāju Rietumvelsā, Hāverford- vestā – pilsētā ar kādiem desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Turienes slimnīca ar aptuveni piecsimt gultām apkalpo reģionu, kurā dzīvo simttūkstoš cilvēku. Un šajā klīnikā satikāmies trīs latviešu anesteziologi!
– Vai šīs specialitātes ārstu angļiem īpaši trūkst?
– Trūkst, bet to, ko Latvijā dara divi ārsti, Nīderlandē paveic četri pieci, bet Anglijā – desmit. Tur ārsta darbs ir precīzi plānots, paredzot laiku tālākizglītībai, zinātniskiem pētījumiem, sevis profesionālai pilnveidošanai. To no mums sagaida un prasa arī Latvijā, tikai šiem mērķiem veltāmo laiku neapmaksā. Turienes mediķi tāpat strādā intensīvi, tomēr daudzpusīgāk, nevis pacientu pēc pacienta.
Es biju aizvietotājārsts anesteziologs vecākā rezidenta statusā.
– Kāpēc tā, ja Latvijā jau bijāt sertificēts šajā specialitātē?
– Lielbritānijā var strādāt arī bez sertifikāta. Rezidentūra ilgst desmit gadus, ne visi to pabeidz un sertificējas, jo nereti izdevīgāk ir darboties kā rezidentam – mazāk administratīvu pienākumu un papīru darba.
Aizvietotājārstam maksā pēc izstrādes. Biju tur četrpadsmit nedēļas, strādāju intensīvi, dežūru pēc dežūras, naktīs – izgulēties grūti, atbildība liela. Atslēgties no darba, ja strādā tādā ritmā, nav viegli. Palīdzēja tas, ka biju tur kopā ar sievu – tas bija psiholoģisks atspaids. Tomēr pārliecinājos, ka ilgi ārzemēs dzīvot nevaru.
– Lai gan atalgojums nesalīdzināms?
– Tā gan, taču laikam manas ikdienas vajadzības nav tik lielas, kredīti nespiež. Naudas jau nekad nav par daudz, pelni, cik gribi. Nīderlandē pavadītais laiks arī bija intensīvs, ārstu sabiedrība savdabīgāka, noslēgtāka, taču es ļoti gribēju tur mācīties. Velsā – peļņas darbs. Ja dotos turp kā vidējās pakāpes ārsts, samaksa pieaugtu vēl dubultā, bet darba apjoms uz pusi samazinātos.
– Droši vien Anglijā bija vēl citi ieguvumi.
– Vispirms – apziņa, ka spēju tur strādāt. Ja nu dzīvē kas pavērstos citādi, man tas būtu pa spēkam. Tas rada drošības izjūtu, zināmu brīvību. Arī Anglija nebūs mūžam atvērta, tur ierodas tūkstoši no pasaules malu malām, tomēr strādājot maizi varētu nopelnīt.
Pārliecinājos vēl, ka neesmu kosmopolīts, ilgstoši svešā valstī dzīvot negribu. Nīderlande, pēc tam Anglija – iznāca tā, ka prom no mājām biju pusgadu. Kad līguma laiks Hāverfordvestā gāja uz beigām, pēdējās divas nedēļas vairs nevarēju sagaidīt atgriešanos.
Pārliecinājos vēl, ka neesmu kosmopolīts, ilgstoši svešā valstī dzīvot negribu. Nīderlande, pēc tam Anglija – iznāca tā, ka prom no mājām biju pusgadu. Kad līguma laiks Hāverfordvestā gāja uz beigām, pēdējās divas nedēļas vairs nevarēju sagaidīt atgriešanos. Saņēmu piedāvājumu palikt, tomēr Liepāja vilka mājās spēcīgāk nekā racionāli apsvērumi. Tas man bija pārsteigums, ka jūtos tik piesaistīts savai zemei un pilsētai. Ikdienā par to neprāto un tā neizjūti, bet izrādījās, ka esmu lielāks patriots, nekā pašam šķita. Jo tāds jau ir nevis tas, kurš nesper ne soli prom – kurš atgriežas.
Iespējas doties pasaulē bija jau tad, kad beidzu augstskolu – dažs studiju biedrs kārtoja eksāmenus, lai brauktu uz Ameriku, pat pārdeva dzīvokli. Taču netika – tā ir gana noslēgta vide, kur no ārpuses iekļūt nav tik vienkārši. Konkurence liela, jo ambiciozi cilvēki turp ierodas no visas pasaules. Vēl lobijs, priekšroka savējiem, ārzemniekiem pieejamo darbavietu daudzums mazinās… Tiem, kuri tagad domā doties prom, tiklīdz ieguvuši izglītību, varu ieteikt: vispirms aizbrauciet uz savu sapņu valsti tāpat vien, padzīvojiet kādu laiku, pārliecinieties, vai tur jūtaties daudzmaz labi. Un tikai tad izlemiet un lieciet savu nākotnes kārti uz šo iespēju.
Man šķiet, mēs tomēr neesam tāda ceļotāju, kosmopolītu nācija, jābūt diezgan spiedīgiem apstākļiem, lai izšķirtos par prombraukšanu.
– Tagad esat apmierināts?
– Mūsu slimnīcas agrākais direktors dakteris Freidenfelds mēdza teikt: kur ir darbs, tur maize. Slimnīcas vadībai jāsaka paldies, ka darba samaksa ir sakārtota, arī pilsētas dome cenšas ārstus piesaistīt, kā spēj. Ārzemēs jau neviens medusmaizi tāpat vien nesmērē.
Kā anesteziologam man ir divas dežūras mēnesī – lai būtu apritē, turētos arī savā pirmajā specialitātē. Tajā to trompeti pamatā spēlē ķirurgs – nosaka, kas, kad un kā notiks, kā viss izdosies. Bez anesteziologa nespēs vajadzīgo paveikt, taču galvenā loma operācijā pamatoti pieder ķirurgam.
Invazīvajā kardioloģijā gandarījums ir lielāks – jo šeit es to trompeti spēlēju.
Esmu sevi atradis. Kad dari to, kas patīk, ir vieglāk strādāt un nopelnīt, par dzīvi kopumā nemaz nerunājot. Ja darbs, ko dari ilgas stundas, dienu pēc dienas, gadiem, nepatīk, nekāda nauda to nevar atsvērt.
Tāpēc vislabāk būt profesionālam futbolistam: spēlē savu iemīļoto spēli un vēl par to saņem algu! Man futbols patīk, vienīgi nevaru pa vārtiem iesist!
– Bet allaž jau priecīgi vien neklājas – kā tiekat pāri neveiksmēm?
– Paldies Dievam, fatālus gadījumus darbā nav nācies piedzīvot. Bet visus izglābt diemžēl nekad neizdodas, un ārstam nākas tuviniekiem pasacīt arī bēdīgas ziņas. Augstskolā nemāca, kā šādās situācijās runāt ar pacienta piederīgajiem, to esmu pieredzējis tikai praksē – no vecākajiem kolēģiem. Un arī pašam jāmācās nāvi uztvert savādāk. Kurzemes Vārda pēdējā lapa ir pilna ar sēru ziņām un līdzjūtībām, mūžīgi zemes dzīve nevienam neilgst. Mūsdienās liela daļa cilvēku mirst slimnīcā, ārstējoties no hroniskām kaitēm vai uzņemšanas nodaļā. Tas ir emocionāli smagi arī personālam. Bez ticības medicīnā ir grūti strādāt.
– Jūs esat divi dakteri ģimenē.
– Pašlaik gan Elīnas ziņā ir bērniņš un mūsu praktiskā dzīve. Viņa ir zobārste, strādā ļoti pedantiski, cītīgi, estētiski, bet darbs profesijā pagaidām likts malā. Viņai pienākas paldies, ka uzņēmusies lielāko tiesu ģimenes rūpju un varu vairāk pievērsties darbam, profesionālajai karjerai.
– Piederat tiem, kuriem ārsta profesija bijis rozā sapnis kopš bērnu dienām?
– Nē, viss bija daudz prozaiskāk. Man bija divpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Brālis vecāks, tolaik jau bija armijā, kad pārnāca no dienesta, gribēja savu dzīvi iekārtot. Māte strādāja kioskā par pārdevēju, viena mani vilka. Ar iztikšanu bija spiedīgi, vajadzēja piepelnīties. Tolaik tas nebija tik populāri kā pašlaik, kad to dara daudzi vidusskolnieki. Vasaras brīvlaikā strādāju par sanitāru slimnīcas piektajā nodaļā. Lai prasītos darbā, tos teju desmit kilometrus no pilsētas centra līdz slimnīcai gāju kājām – transporta biļetei nebija naudas. Kad darbu dabūju, braucu pa zaķi. Pāris reižu kā bezbiļetnieks gan tiku policijas iecirknī, bet nekas, kaut kā izgrozījos.
Sanitāra alga bija kādi trīsdesmit lati – skolniekam tajos gados laba samaksa. Un kur nu vēl apziņa, ka tev ir pašam sava nauda. Turpināju piepelnīties arī mācību gada laikā, visu divpadsmito klasi. Redzēju, kā ārsti strādā, man slimnīcā patika, tur vienmēr biju paēdis. Beidzot vidusskolu, citu ideju, ko tālāk darīt, nebija un tā aizvirzījos uz medicīnu. Neko papildus pirms iestājeksāmeniem Medicīnas akadēmijā mācījies nebiju, eksaktie priekšmeti man skolā padevās, bet ar sacerējumu tik spoži negāja. Tomēr augstskolā tiku. Biju lepns!
Ja ticam, ka ar fizisko aiziešanu viss nebeidzas, zaudējuu pieņemt ir vieglāk. Arī ārstam.
Arī studiju laikā materiālie apstākļi bija gana saspringti. Paldies mammai, kura man visus gadus palīdzēja, cik nu tas bija iespējams, atdeva pensiju, ko maksāja par apgādnieka zaudējumu. Ir drusku skumīgi atcerēties to knapās iztikšanas laiku, bet kaut kā tiku cauri. Taču, kad teorētiskās medicīnas studijas pabeidzu, vajadzēja visu izvērtēt racionāli.
– Varbūt tieši grūtie apstākļi motivēja sasniegt ko vairāk.
– Tas vēl bija cits laiks, bet tagad līdzīgā situācijā saglabāt motivāciju mācīties, manuprāt, ir pat sarežģītāk. Ir tik daudz, pēc kā kārot, kas citiem ir, bet ar knapu rocību grūti vai pat neiespējami iegūstams.
Protams, augstskola jau automātiski neizsniedz kādu brīnumgrāmatu ar zelta lapām – pabeidz mācības un visu zini un proti. Bet bez izglītības gan neko nesasniegsi – bez tās nebūs pašas iespējas cīnīties uz priekšu.
Tagad esmu priecīgs, ka viss tā iekārtojās – esmu atradis savu vietu. Kā dzīvē, tā medicīnā. Lai gan – man jau patiesībā nav, ar ko salīdzināt, neko citu kā ārsta darbu neesmu darījis.
– Kā aizmirstaties no pienākumiem?
– Patiesībā jau tik daudz nemaz nevajag – izbrauc kādu līkumu ar riteni, palaidies ar pūķi – sagaidi īsto pūtienu un kaito stundām ilgi. Nākamajā dienā par to pat domāt vairs negribas, bet paiet kāds laiciņš – un sāc atkal taustīt vēju. Tur ir tusiņš, par darbu neviens nerunā – atspringsti gan psiholoģiski, gan fiziski.
Kā karā, bez atelpas, ilgstoši un labi strādāt nevar, cietīs vai nu darba kvalitāte, vai pats. Invazīvajā kardioloģijā ikdienā labi redzam, cik bieži uz būt vai nebūt robežas nonāk vēl jauni, tikai spēka gadus sasnieguši cilvēki. Kādam ir iedzimtas problēmas, bet daudzi tajā skrējienā nav atvēlējuši laiku padomāt par sevi. Amerika mūs medicīnas attīstībā apsteidz, atsevišķās nozarēs pat par gadiem divdesmit trīsdesmit, arī vidējā dzīves ilguma ziņā. Bet tos papildu gadus iegūst lielākoties tāpēc, ka tur jau pusmūžā teju katrs otrais dzer zāles holesterīna pazemināšanai, asinsspiediena regulēšanai, pastāvīgi kontrolē savu veselības stāvokli.
Ja izoperē iekaisušu aklo zarnu, griezums sadzīst, un par to var aizmirst. Bet ne invazīvajā kardioloģijā! Tas, kādu, kur, cik veiksmīgi ieliksim stentu, ir tikai puse ieguvuma, kas izglābj akūtā brīdī. Taču, ja mūsu pacients nelieto zāles, neizbēgami būs nākamā epizode. Ja vaina ir smadzeņu asinsvados un cilvēks pēc insulta paliek gulošs, tas ir smags pārbaudījums gan pašam, gan ģimenei. Arī vismīlošākajiem tuviniekiem, jo tāda slimnieka kopšana prasa ievērojamus finansiālus izdevumus, izsmeļ spēkus, noved izsīkumā. Gribētos taču, lai tas omītis līdz savām pēdējām dienām dzīvo, nevis eksistē, būdams citiem par nastu. Laikus lietotas zāles palīdz to nodrošināt. Profesors Ērglis par to runāja vienā no pēdējām lekcijām – un tas mani aizķēra.
