Vai kādā brīdī nesāki nožēlot, ka labāk būtu mājās pie galda sēdējusi? 0
Nevienā mirklī! Pat domas nebija izstāties vai apstāties un pasēdēt. Līdzās trasei bija uzslieta apsildāmā telts, bet nesanāca tajā pat degunu iebāzt, lai gan plaukstas bija sasalušas. Jā, šoreiz Jaungads bez rasola bļodas un pīrādziņiem, toties kas nebijis, tāpēc aizraujošs.
Kā pienāca Jaunais gads?
Finišā man rokās tika iespiesta šampanieša pudele, ko uzreiz nācās atkorķēt, jo bija tieši pusnakts. Salūtu varēja tikai sadzirdēt. Igauņi bija sarūpējuši visādus siltos ēdienus, pat žēl, ka pēc skrējiena nevarēju neko dabūt iekšā. Atgriezušies viesnīcā Tallinā, apēdām īpašās pankūkas, ko iepriekšējā vakarā bija sacepis pērnais uzvarētājs, turklāt centies tās uzsildīt ar matu fēnu. Tad likāmies gulēt, lai no rīta svaigiem spēkiem dotos nelielā “salāpīšanās” skrējienā.
Kā nākamajā dienā juties?
Jau naktī sāpēja visas maliņas – ne tikai muskuļi, bet arī apģērba vīļu noberztā miesa. Pagrozīties nevarēju, gulēju pussēdus. Jaungada rītā knapi spēju noiet vienu kilometru, tas man likās tik garš kā vakarējie desmit. Pa kāpnēm augšā tiku bez grūtībām, bet nokāpt – neiespējamā misija. Nākamajā dienā jau gandrīz nekas vairs nesāpēja, taču bija pamatīgs nogurums un nespēks. Turpmāk viss kārtībā, tikai koncentrēties darbam bija pagrūti – prāts tāds miglains, vēl trijās priedēs aizmaldījies (smejas).
Skrējienā 60 dalībnieku vidū bija 16 Latvijas pārstāvji, divi no Krievijas un mājinieki. Taču goda pjedestālā uzkāpa tikai latvieši – Kaspars Adijāns (119,2 km), Valdis Ņilovs (116,2 km) un Vita Devjatņikova (115,2 km).
