“Rūdolf, neuztraucies, viss būs kārtībā!” Kā Paegles divpadsmit gados tīreli pārvērta mežā 6
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divpadsmit gadu laikā Rūdolfs Paegle ar eglītēm un bērziem apmežojis 30 ha neizmantotas lauksaimniecības zemes. Katru gadu pa diviem trim ha iestādot un pa kādiem desmit ha izkopjot divreiz gadā.
Dzīvesbiedre Silvija savukārt bijusi tā, kas šīm investīcijām gādājusi naudu, gadus desmit strādājot ārzemēs. Šovasar saimniecība startēja konkursā “Sakoptākais mežs”.
Izrādās, ka gaidīju gan…
Jāapstāda vēl burtiski pēdējais gabaliņš, un tad vēl gadi pieci, kamēr pašām jaunākajām audzītēm nepieciešama kopšana un lielais tīrelis būs pārvērties jaunā, skaistā mežā. “Un mēs būsim vīrā!” tā domā Silvija.
Rūdolfam gan tad būs tikai 91, nu bet šobrīd viņam katra diena, īpaši vasarā, no agra rīta līdz vēlam vakaram aizrit smagākajos meža un lauku darbos – jaunaudžu kopšanā, jo platlapju kūdrenī zāle aug griezdamās un arī mēslu izvešanā no dziļās kūts, kur ziemas mēnešos stāvējuši gaļas lopi.
Viss sākās tālajos astoņdesmitajos gados. Rūdolfs: “Es te gadījos tajā laikā, kad kolhozs rāvās uz augšu. Bija uzcelta katlumāja, un es atbraucu to palaist. Tur vēl citas ierīces, un man saka, ka laborante tūlīt atnāks. Pēc brīža atskrien viens meitietis un prasa – jūs mani gaidījāt? Nu, izrādās, ka gaidīju gan… Un tā es te paliku. Aizmirsu par Rīgu un par visu.”
Silvija: “Vīram ir iesauka jeb segvārds – Ķikuļa kungs. Gadā, kad mēs apprecējāmies, uz ekrāniem iznāca filma “Agrā rūsa”, kuras sižetā arī galvenais varonis apprecēja par sevi stipri jaunāku sievu. Un mums abiem arī ir divdesmit gadu starpība. Tā tas arī aizgājis un iesēdies, un novadnieki Rūdolfa īsto uzvārdu nemaz nezina.”
Tāds nu bija neatkarības sākums
Rūdolfs: “Kad visi sāka zemes gribēt un ņemt, tad tīrelis nevienam nebija vajadzīgs. Domājām – ņemam mēs. Ko darīsim? Nu tad jau redzēs, ko darīsim. Bet, lai ņemtu, vajag par ko paņemt. Sertifikātus jau bijām izlietojuši vecas mājas un piemājas zemes gabaliņam. Tāpēc vajadzēja tos hektārus nopirkt.
Pārdevām volgu, braucām uz Krieviju pēc tehnikas, tapām arī par Breša zemniekiem. Kopā ar kaimiņu nopirkām ņivu, bet kombains pazuda, un ne mēs nokūlām, nekā. Tāds bija tas neatkarības sākums.”
Silvija: “Nav mums nekā un es pieņemu lēmumu – braucu uz Angliju naudu pelnīt. Ilgi es tur biju. Desmit gadus. Aizbraucu bez angļu valodas, bez pazīšanās, domāju, ja nevarēšu, braukšu atpakaļ. Bet varēju. Man jau bija gandrīz piecdesmit, kad gāju koledžā un mācījos angļu valodu. Rūdolfam medālis par to, ka viņš viens noturēja saimniecību. Dēls vēl pat nebija pabeidzis pamatskolu.
Par to, ko izdevās nopelnīt, nopirkām zemi, traktoriņu, dēls pabeidza studijas, arī māju remontējām, izrakām dīķi. Un stādījām mežu. Kad nopirkām tīreli – visi runāja – priekš kam viņiem tas? Pēc tam – ārprāts, ko tas trakais vecis mežu stāda? Bet nu jau mežs divpadsmit gados kārtīgi paaudzies.
Tagad esmu pensijā arī pēc Anglijas likumiem. Nelielu naudas apriti iegūstam no gaļas lopiem.
Viss būs kārtībā
Rūdolfs: “Govis vasarā stāv laukā, un tikai vēlu ziemā, kad zeme sasalusi, laižam tās dziļajā kūtī. Ziemā mēslus ārā nesviežu. Kad pienāk pavasaris un lopi iziet ganībās, tas sakrātais metrs ir jāizved ārā. Pagājušajā vasarā no kūts izstūmu 700 ķerras ar mēsliem. Mēsli ar salmiem ir labas kvalitātes, un ir cilvēki, kas tos ņem savām siltumnīcām un dārziem.
Man ir prieks, ka savos gados varu darīt tādu darbu. Tā ir kā vingrošana. Ne man sāp mugura, nekas.”
Silvija: “Vecākai audzei 12 gadi, ar lielajām audzēm nav problēmu, bet ar mazajām – ir. Katrai eglītei piesprausts mietiņš, kādi 2000 uz ha, citādi stādiņu vēlāk zālē atrast nevar. Galus mietiņiem nekrāsojam, jo krāsa daudz iziet un dārgi maksā. Rūdolfs mietiņa galam noplēš mizu, un tas baltums labi redzams. Pret zvēriem arī neapstrādāsim, kas būs, būs.”
Rūdolfs: “Tiem bērziņiem, ko pagājušajā rudenī iestādījām, pa ziemu katram kociņam stirnas nokoda pumpuru. Egles arī papostīja, bet ne tik daudz. Tas nozīmē, ka atkal jāpērk stādi un pavasarī jāpārstāda. Tās atkal būs izmaksas, bet kādi tad vēl varianti? Sigita mūs mierina un saka, ka paši pārstādījuši jaunaudzi pat trīs reizes. Viņa arī palīdz mums stādīšanas un kopšanas projektus rakstīt. Kā mums problēmas, tā meklējam Sigitu un prasām – ko darīt? Un viņa saka: “Rūdolf, neuztraucies, viss būs kārtībā!””
Silvija un Rūdolfs Paegles
* Pieder zemnieku saimniecība “Druvnieki”.
* Rudbāržu pagastā iestādīti 30 ha ar eglēm un bērziem.
* Silvija beigusi Liepājas Lietišķās mākslas skolu un Bulduru dārzkopības tehnikumu.
* Rūdolfs absolvējis Ļeņingradas Kuģu būves institūtu. Nepabeigta augstākā izglītība mežsaimniecībā.
