Divpadsmit dažādas ieelpas Jāņa Rokpeļņa krājumā 0
Jāņa Rokpeļņa (1945) devītais dzejas krājums “Tīmeklītis” ir patīkams vizuālais pārsteigums – maza pelēka grāmatiņa, kuru atverot pretī raugās Dzejnieks (Kristapa Kalna foto).
Dzejas krājuma tekstus veido desmit ciklos ietverti dzejoļi, kā arī caurviju motīva “tīmekļa” ievada un noslēguma dzejolis.
Un tas ir tikai lasītāja ziņā, vai tīmeklītis mums asociējas (kā rakstīts apgāda anotācijā) kā “grāmatiņa ar askētisko share zīmi uz vāka mūsdienīgi aicina lasītāju dalīties jeb “kopīgot saturu” – gan ar tuvākajiem, gan varbūt ar visu globālo tīmekli” vai arī ar zirnekļa tīmekli, kuru daba auž absolūtā vienreizībā un vienlaikus mazā kukaiņa radītajā daudzveidībā.
Krājums ir daudzšķautņains un, jāteic, arī nevienmērīgs gan emociju, gan stilistikas ziņā.
Tikai to pāršķirstot, iespējams, var maldīties un apjukt Jāņa Rokpeļņa piedāvātajā tematiskajā un poētiskajā dažādībā. Tādēļ piedāvāju mazu ekskursiju, lai soli pa solim izstaigātu dzejnieka piedāvāto sevis atkailināšanas ceļu, kas beidzamajā laikā autoram bijis emocionāli dažāds un nebūt ne rozēm kaisīts.
Krājumā ieraugām romantiķi Jāni Rokpelni, kurš ar smalku un vienlaikus patiesu, neuzspēlētu vienkāršību atsedz trauslo dzejnieka pasaules izjūtu visās niansēs, kā atklājas jau krājuma ievada dzejolī: “zirnekļu tīmekļi lidinās/ paķeriet arī mani!// gribas man sudraba stīgā/ vijoles lociņu gaidīt/ gaisā pasistam/ smaidīt” (7. lpp.) un noslēguma dzejolī, kurā liriskais varonis, apjūkot dzīves piedāvāto ceļu un laikmeta labirintos, atzīst, ka: “stāvēšu tīmekļa krustcelēs” (95. lpp.).
Globalizācijas laikmetā ir būtiski indivīdam nepazaudēt sevi, atkailināt liriskā “es” vientulību romantisma alūziju strāvotā dinamismā (cikls “mūzika”): “uz tūkstoš kļavlapām/ spēlē vējš/ viņām piebalso slēģis// paceļu plaukstu/ neskan// nu ja/ mēma vētra/ ir manī” (46. lpp.).
Dzejnieks atļaujas padauzīties arī rīmju (cikls “rīmes”) stilistikā (ne katrs spēj publiski atklāt sevi šādā dažādībā): “lec uz ecēšām/ lec uz plīts/ brēkdams nāks laukā/ mazs dzejolīts” (9. lpp.). Līdzīga stilistika ir ciklā “reibums”, taču tas ir mazāk saistošs.
Tīmeklīša akordi ieskanas arī traģiskās toņkārtās (dzejoļu cikli “čūsku midzenī”, “nav vārdam vietas”, “pārpalikums”), kurā valda rezignēta liriskā varoņa nomāktība, citiem vārdiem, eksistenciāli sevi šaustoša “atstumtā un nesaprastā vientuļnieka” noskaņa: “es esmu staigājošs kaps/ profesionāli veidots un labs// guļ manī līķis un nesatrūd/ kaut kur zem sirds viņu jūt” (20. lpp.).
Dzejnieks arī eksistenciāli reflektē par nesenās vēstures tēmu un cilvēku attieksmi pret to: “papīru pielūgsmes laiks./ papīra priekšā visi krīt ceļos,/ dokuments debesīs valda,/ zibeņodams kā Zevs.// [..] cilvēces vēsture papīrgrozā/ iestūķēta starp citām drazām./ jauni papīri brēc dzemdību namos./ neviens nejūt, ka tuvojas Sērkociņš” (23. lpp.).
Šobrīd dzejnieks par savu pilsētu sauc Cēsis un tās apkārtni, kurai velta sirsnīgus vārdus: “kad pasaules vējos kļūst vēsi/ sasilda Cēsis” (37. lpp.).
Vidzemes motīvs ieskanas šī krājuma ciklā “Piebalgas vasarnieks”, kas iezīmēts pretnostatījumā ar galvaspilsētu: “Rīga ir nervu kamols/ visi ada un ada un ada” (35. lpp.), bet arī dzejnieks nenoliedz savas saknes: “kurš pameta kuru? Rīgu aiz astes turu/ viņa te rej kā suns/ te kā ķirzaka lokās/ asti atstājot rokās// saiet sviestā mans prāts/ tomēr šīs pilsētas dzemdināts” (38. lpp.).
Ik brīdi krājums pārsteidz ar kādu ironiskas takts piesitienu, paradoksalitāti (Jāņa Rokpeļņa daiļradei raksturīgas, poētiskā dziļslāņa pastiprinošas iezīmes kopumā), taču īpaši spilgti iepriekšminētais atklājas ciklos “klints”, “taciņa”, “augusts”.
Ilustrācijai piemērs: “– kling klang!/ – kas tur?/ – klints!/ – ko vajag?/ – tavu netīro veļu./ – paldies,/ man jau ir veļas mazgājamā mašīna./ un Plikais karalis atkal atslīga savā guļā” (57. lpp.).
Saistoša ir Jāņa Rokpeļņa paradoksu poētika, īpaši sintēzē ar ironiju,
tādējādi poētiskajās ačgārnībās spilgtinās un saasinās dzejnieka taciņā (cikls ar tādu pašu nosaukumu, kā arī ciklā “augusts”) aktualizētie problēmloki, piemēram: “bet manā šķirstā/ žubītes dēj olas/ un dārzā kaprači/ rok jaunu atejbedri” (72. lpp.) vai arī: “rakņājos debesīs/ netīri nagi [..]” (79. lpp.).
Ceļojums Jāņa Rokpeļņa krājumā “tīmeklītis” ir noslēdzies, un, vēlreiz “kopīgojot saturu” gan ar autoru, gan pašrefleksijās, nemanot iekļuvu zirnekļa tīklā.
Jānis Rokpelnis. “Tīmeklītis” Rīga, “Neputns”, 2019.
