Divos gados – daudzbērnu tēvs . Uzņēmējs un sabiedrisko attiecību konsultants Klāvs Radziņš 0
– Es meklēju vienu meiteni, bet dabūju uzreiz trīs, un divu gadu laikā kļuvu par daudzbērnu ģimenes tēti, – saka uzņēmējs un sabiedrisko attiecību konsultants Klāvs Radziņš.
Iepriekšējo reizi ar viņu tikos pirms diviem gadiem. Klāvs nesen bija šķīries no sievas Leldes Vikmanes, bet caur puķēm lika saprast, ka atradis savu dzīves sievieti. Viņš ar Viktoriju pirmo reizi satikās 2011. gada 5. februārī un jau tā paša gada 5. novembrī svinēja kāzas.
Viktorijai pirmajā laulībā dzimušas meitas Elvita (14) un Elīna (10), bet šogad Valentīndienā apritēja gadiņš Viktorijas un Klāva pirmajam kopīgajam bērniņam – Kārlim. Jūnija sākumā pasaulē nāks meita, kuras vārds būs Elza Radziņa.
Klāvs paskaidro, ka aktrise Elza Radziņa viņam pa tēva līniju bijusi radiniece, bet gaidāmajai meitai tas netiks dots par godu aktrisei. Vārds Elza ir enerģētiski spēcīgs, un visas Klāvam zināmās Elzas esot spēcīgas personības.
Klāva un Viktorijas satikšanos par nejaušību nevar nosaukt.
– Kāda mūsu kopīga paziņa pastūma Klāvu uz manu pusi, un viņš sāka mani mērķtiecīgi aplidot. Taču es pieslēdzu prātu un nestrēbu karstu.
Domāju, man vairs nav astoņpadsmit un ir divas meitas. Biju jau aizdomājusies līdz tam – kam man tie vīrieši, meitas man ir un varu viņas materiāli nodrošināt, – stāsta Viktorija.
Klāvs piekrīt, ka Viktorijas sirds nebija uzreiz iekarojama.
– Uzrakstīju viņai internetā vēstulīti, pagāja vairāki mēneši, bet atbildi nesaņēmu. Domāju, uzrakstīšu vēl vienu vēstuli, ja uz to arī neatbildēs, tad likšos mierā. Neesmu no tiem, kas otru var vajāt gadiem ilgi, ja ir, tad ir, ja nav, tad nav. Šoreiz Viktorija atbildēja. Zināju, ka viņa oficiāli nav brīva, bet faktiski Viktorijas laulības dzīve vairs nepastāvēja, vīrs dzīvoja un strādāja ārzemēs. Mani nesatrauca, ka Viktorijai ir divas meita, piedevām vēl spurainajā pusaudžu vecumā. Ja bērni ir izlaisti, kašķīgi, tad var rasties problēmas, bet Viktorijas meitas izrādījās ļoti prātīgas, uzcītīgas meitenes, – stāsta Klāvs.
Viņš spilgti atceras ziemoto 5. februāra dienu, kad Viktorija pēkšņi nolēmusi – tajā sestdienā neies uz augstskolu, bet brauks pie Klāva uz Vecpiebalgu, kur viņš tolaik mitinājās.
Viktorija vēl tagad brīnās par savu pēkšņo lēmumu, bet kopš tā laika viņi sāka tikties teju katru dienu.
– Viss attīstījās tā jauki, sirsnīgi un gribēti. Arī dēls pieteicās gaidīts un gribēts, nevis – tā sanāca. Kad abi nospriedām – vēlamies vēl vienu mazuli, Sicīlijas ceļojuma laikā pieteicās Elza, – klāsta Klāvs.
Viktorija atzīst, ka, izdzirdot no Klāva bildinājumu, jutusies pārsteigta par to, ka viss notiek tik strauji.
– Ja runā par sajūtām, tās nav laikā ieliekamas. Ja ir labi, tad kāpēc vilkt laiku garumā, vadoties pēc kādiem stereotipiem. Sākumā dzīvojām pie Viktorijas Siguldā, jo negribējās, lai meitenēm mācību gada vidū būtu jāmaina skola. Kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem dzīvojam savās jaunajās mājās Rīgā. Mani priecē, ka Viktorijai patīk uzņemt viesus. Ja viņa būtu noslēgta dzīves veida cienītāja, tas būtu sarežģīti. Agrāk Viktorija bija noslēgtāka, bet tagad ir pilnīgi atdzīvojusies, – sievu cildina Klāvs.
– Man nācās pielāgoties Klāva atvērtajai dabai un, esot kopā ar viņu, pār mani nāca atklāsme, ka darbs dzīvē nav vienīgais un svarīgākais.
Ar Klāva ienākšanu es kā ar nazi nogriezu strādāšanu vakaros. Jāatzīst, ka biju kļuvusi par darbaholiķi.
Bet tagad, dzīvojot mājās ar mazo, nejūtos iestigusi ikdienas rutīnā, jo mēs bieži ar Klāvu kaut kur dodamies vai izbraucam, – stāsta Viktorija.
Viņa vispirms izmācījās par drēbnieci, lai gan zināja, šūšana nebūs darbs, bet sirdslieta. Pēc tam Latvijas Universitātē studēja Ekonomikas un vadības fakultātē, bet patlaban palikuši pēdējie metri, lai iegūtu maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma Viktorija domā atgriezties savā darbā – uzņēmumā “Aldaris”, kur viņa ieņem galveno klientu tirdzniecības nodaļas vadītājas amatu.
– Mēs ar Viktoriju spriedām, ka patiesībā mums abiem bija iespējas satikties ātrāk, kādos pasākumos vai pie kopīgām paziņām. Bet viss notiek tad, kad tam jānotiek. Ja būtu satikušies pirms pieciem vai astoņiem gadiem, nav teikts, ka mēs tagad dzīvotu kopā, jo tolaik Viktorijai bija savs ceļš ejams un man savs. Es priecātos, ja mēs dzīvotu kopā jau piecpadsmit gadus, bet nav zināms, vai mēs vēl tagad būtu kopā. Sākot jaunas attiecības, svarīgi to darīt no baltas lapas, iepriekšējo pieredzes bagāžu atstājot pagātnē. Nēsājot līdzi negatīvo pieredzi, nav iespējams iepazīties ar otru, vienīgi vari iepazīties ar to, ko redzi spogulī. Pieļauju, ka sievietēm ir citas prasības no attiecībām un vīriešiem tās ir citādākas.
Man nekad tā nav bijis, ka es ļoti meklētu attiecības, tās vienkārši izveidojas. Cilvēks pēc dabas nav radīts vienatnei, jo citādi daba būtu parūpējusies, lai cilvēki varētu pašapaugļoties.
Mana mamma teica – ja pārāk ilgi dzīvo vienatnē, tad kļūsti tik pašpietiekams, ka otrs šķiet jau par apgrūtinājumu. Sieviete no partnerattiecībām gaida ja ne gluži nodrošinājumu, tad atbalstu, kā arī uzmanību, rūpes, gādību. Vīriešiem tāpat gribas saņemt mīļumu, sirsnību, vēlamies, lai ar dzīves partneri būtu interesanti kaut ko darīt kopā vai nedarīt neko. Mēs gribētu, lai sieviete būtu trīs vienā – draugs, sieva un mīļākā. Svarīgi ir abiem atrast kopīgas intereses ārpus ikdienas. Sākumā bažījos, vai Viktorijas un manas intereses sakritīs. Mana aizraušanās ir folklora, etnogrāfija, vēsture, un priecājos, ka arī Viktorijai tās ir sirdij tuvas. Pagājušajā vasarā ar Kārlēnu kopā pabijām nometnē “3 x 3”. Esam sākuši domāt, ka vajadzētu pašūdināt savas ģimenes tautas tērpus, vienīgi netiekam skaidrībā, pie kura novada esam piederīgi. Bet varbūt savu dzimtu varam sākt veidot ar šodienu, – prāto Klāvs.
Viktorija piekrīt, ka attiecībās katram jābūt arī savam laikam un telpai. Katram ir savi draugi un tāpat nepieciešams arī laiks, ko pavadīt pašam ar sevi.
Runājot par vīrieša – iekarotāja un mednieka instinktiem, Klāvs teic – ķer tās, kuras mūk. Ja sieviete izmisīgi meklē, dzenas pakaļ vīrietim, tad viņš, visticamāk, izvairīsies.
– Savulaik, kad vairāk apmeklēju klubus un krogus, novēroju – ir sievietes, no kurām staro miers, pārliecība par sevi, viņas ir atvērtas kontaktiem, bet rada iespaidu, ka neko vairāk nevajag. Viņām nav izmisuma acīs, vai vīrietis pienāks klāt. Vīrietis zemapziņas līmenī to jūt, un tas viņu atbaida. Ja sieviete atlaistu pakaļdzīšanos, kļūtu mierīga, līdzsvarota, tad vīrietis pats pienāktu pie viņas un uzrunātu.
