Divos gados ar riteni no Kalifornijas līdz Ugunszemei. Liepājnieces Marikas Latsones piedzīvojums 0
Liepājniece Marika Latsone ir aizrautīga riteņbraucēja. Kā bērnībā piecos sešos gados iemācījusies braukt ar divriteni, tā ar lielāku vai mazāku pārtraukumu braukusi visu laiku. Viņa ir Skandināvijā ceļojusi ar riteni – līdz pašiem Eiropas ziemeļiem. Viņa ir braukusi ar riteni Zviedrijā un Somijā, un vairāki braucieni bijuši tepat Latvijā.
Nupat Marika atgriezusies no divu gadu ceļojuma, kurš sācies Kalifornijā un beidzies Ugunszemē, Argentīnā.”Man riteņbraukšana dod prieku par dzīvi, laimes sajūtu. Prieku iepazīt cilvēkus, ko citādā veidā ceļojot neiepazīsi. Var labāk iepazīt dabu, un, braucot ar riteni, izjust ikkatru ceļa centimetru – ja tur ir bedre, tad to jūti. Ja ir kalns augšā, tad arī to sajūti. Tas ir arī sevis pārbaudījums,” vērtē Marika.
Pat mute palikusi vaļā
Šoreiz Kaliforniju kā ceļojuma sākumpunktu izvēlējusies nejauši – gribējusi tur satikt savu amerikāņu draugu un nekad tur neesot bijusi. Par šo vietu ir daudz fantastisku stāstu, ka tur ir labs klimats, skaista daba, un no turienes esot bijis vieglāk uzsākt ceļojumu. Braukt Marika uzsāka 2015. gada janvārī, bet beidza šī gada maijā.
“Ceļojuma sākumpunkts bija Sanfrancisko, kur mans mērķis bija ne tikai satikt sen nesatiktu draugu, bet arī iegādāties velosipēdu. Vest no Eiropas ir dārgi. Bija nepieciešams atrast arī bagāžniekus un dažādus aksesuārus, kuri nepieciešami ceļojot. Liela daļa ekipējuma jau man bija līdzi,” klāstīt turpina riteņbraucēja.
Kalifornijā bijis ļoti silti, un vēl janvārī! Marikai kā ziemeļniecei tas licies ļoti netipiski. Tur bijis silts, saulains laiks, cilvēki ļoti atsaucīgi un bija interesanti braukt ar velosipēdu gar Klusā okeāna krastu. Pilsētas Mariku tik ļoti neinteresējot, jo tās ir lielas. Piemēram, lai izbrauktu cauri Losandželosai, vajagot trīs dienas. Tas esot mazliet par daudz. Bet Sanfrancisko esot ļoti skaista pilsēta – kalnaina, krāsainām koka mājām. Burvīga.
“Klusajā okeānā bija daudz sērfotāju, bet es nepamēģināju, jo man ar ūdeni attiecības ir distancētas. Gribu būt pie jūras, bet ne jūrā,” skaidro uzņēmīgā sieviete. Tālāk iznācis izmest līkumu uz austrumiem un aizbraukt uz Arizonu – lai apskatītu Lielo Kanjonu. Tā bijusi viena no pirmajām reizēm visā ceļojumā, kad Marikai pat mute palikusi vaļā. Lielais Kanjons licies tik varens – vai tiešām tā ir daba, kas to visu veidojusi? Kaut kas varens un vārdos neizsakāms.
Meksikāņi uzņem kā goda viesi
“Es pirmoreiz nokļuvu arī tuksnesī. Arizonas tuksnesī ir daudz kaktusu. Vēlāk ceļojumā es šķērsoju vairākus citus tuksnešus – gan sāls tuksnesi, gan Atakamas tuksnesi, gan arī daļu tuksneša Peru ziemeļos – tur nekā nebija – ne kaktusu, ne mazākā kukainīša. Bet Arizonā bija ļoti interesanti, šī vieta ir tik dažāda. Tuksnešos ir ļoti karsti, grūti atrast ēnu, kur patverties. Pavisam citādāka pieredze, nekā braucot ar riteni Latvijā,” salīdzina M. Latsone.
Braucot ar riteni, vajagot milzīgu izturību, bet, Marikasprāt, viss jau īstenībā ir galvā. Ar katru dienu aizvien vairāk pierodi pie ceļa, kur, kas, cikos braukt, vai pietiks ūdens, kur plānot nākošo pieturvietu, vai būs kur nopirkt pusdienas. Pierod, un izturība rodas. “Ja tas ļoti patīk, tad nevajag lielu izturību. Mazliet ir jādomā un jāplāno līdzi. Es gandrīz visu nepieciešamo vedu sev līdzi. Uz velosipēda man bija soma un pārtika vismaz divām dienām. Pašai bija maza virtuvīte, kura darbojās ar benzīnu, ko var dabūt visur. Ēst gatavoju pati, līdzi man bija arī telts – biju neatkarīga. Visu laiku nodrošinājos, lai līdzi būtu pietiekami ūdens,” par ceļojuma ekipējumu stāsta braucēja.
Pēc Arizonas tālāk ceļš veda uz Meksiku. Tā bijusi ārkārtīgi interesanta. Salīdzinot ar to, ko Marika redzēja Kalifornijā un Arizonā, Meksika ir liels kontrasts. Uz ceļa atrasties bija daudz bīstamāk, jo satiksmes noteikumi bieži vien neeksistē.
“Daudzkrāsaina valsts – ēkas ir krāsainas, cilvēki daudz atvērtāki, ēdiens visur pieejams un ļoti garšīgs. Šķērsojot robežu, atvērās pilnīgi jauna pasaule. Brauciena laikā iepazinos ar daudziem cilvēkiem, kuri kļuva par labiem draugiem. Noteikti gribētu pie viņiem atgriezties, tāpat ceru, ka kādu dienu viņi atbrauks, gribētu parādīt Latviju,” saka riteņbraucēja un piebilst, ka Meksikā bijis grūtāk ar tiem cilvēkiem, kuri nerunā angliski, jo viņa vēl nerunāja spāniski.
Laika gaitā gan valodu iemācījusies, un tad jau bijis vieglāk komunicēt. “Brauciena laikā sastapu arī daudzus citus riteņbraucējus, ar dažiem no viņiem braucu kopā arī ilgāku laiku. Meksikā ceļoju kopā ar meksikāņu puisi Danielu, bet vēlāk ceļoju kopā ar Kristīnu no Spānijas. Viņi man bija ne tikai burvīgi ceļabiedri, bet arī lieliski spāņu valodas skolotāji. Daudz iemācījos arī ciemojoties pie vietējiem cilvēkiem. Meksikāņi ir ļoti viesmīlīgi. Ja viņi tevi uzņems savās mājās, tad tev būs paradīts īpašs gods. Viņi pat ciemiņu negrib laist projām, jo meksikāņi ļoti lepojas ar savu kultūru un vēlas it visā dalīties. Bet tā kā ceļš man bija garš, tad uzkavēties vienā vietā pārāk ilgi nesanāca,” stāstīt par iespaidiem turpina Marika.
Iepazīstot cilvēkus, iepazīst valstis
Tālāk ceļš vedis pāri visai Meksikai uz Gvatemalu, Salvadoru un Nikaragvu. “Braukšanas ziņā tas bija liels izaicinājums. Satiksme ir visbīstamākais, kas riteņbraucējam var būt. Bija jāpierod pie latīņamerikāņu braukšanas stila. Centos neatrasties uz ceļa pa nakti vai tumsā, tāpat arī necelt telti šaubīgās vietās. Tad viss ir labi. Centrālamerika ir kontrastu pilna – tur ir senās maiju piramīdas, džungļi, augļu pārbagātība, karstums. Bija gan tādi augļi, kādi mums ir pieejami Latvijā, bet arī tādi, kurus pirmoreiz redzēju un nobaudīju. Piemēram, rambutāns vai pitaija. Tas savā ziņā bija vēl viens – gastronomisks – piedzīvojums,” stāsta ceļotāja.
Tālāk – Panama un Kostarika. Marika atzīst, ka Kostarika ir ārkārtīgi skaista zeme. Maza valsts, bet tāda dabas daudzveidība! Ir džungļi, ir kalni, Karību jūras un Klusā okeāna krasts. Ir vulkāni, ceļi un bezceļi. Arī ļoti dārga zeme. Panamā cilvēki bijuši distancētāki.
No Panamas pa sauszemi Kolumbijā nevar nokļūt – jābrauc vai nu ar laivu, kas ir ļoti garš un ilgs ceļš, vai ir jālido ar lidmašīnu. Prāmju tur neesot. ‘Es lidoju uz Kolumbiju, jo starp Panamu un Kolumbiju ir Dariena zemesšaurums. Tur nav ceļu, jo viss šis reģions ir neizbraucami džungļi un purvājs. Ir bijuši mēģinājumi šķērsot šo posmu, bet tas ir ļoti sarežģīti un bīstami – ne tikai insektu, bet arī narkomafijas dēļ.
Pārējā Kolumbija gan ir daudz drošāka – situācija ir ļoti mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms aptuveni 10 gadiem, kad valstī bija daudz nemieru. Tagad Kolumbija ir valsts, kur var braukt lieliski atpūsties un ceļot. Tur ir kalni, džungļi, daudzveidīga dabas valsts, tur ir Karību jūra, ārkārtīgi skaists Lagvahiras tuksnesis pie Venecuēlas, kuru es arī šķērsoju. Cilvēki ir ļoti draudzīgi,” par Kolumbiju jūsmo tālā braucēja. Marika stāsta, ka brauciena mērķis bija iepazīt vietējās kultūras un redzēt, kā ir tur, tālajās zemēs. Iepazīstot cilvēkus, labāk iepazīsti arī valsti, tās kultūru.
Peruāņi uzturā lieto jūrascūciņas
Tālākais maršruts veda uz Ekvadoru, kur Marika piedzīvoja zemestrīci. “Tie bija lielas zemestrīces pēcgrūdieni, un tā bija pirmā reize, kad es piedzīvoju tik spēcīgas zemes vibrācijas. Bija ļoti neomulīgi – gulēju teltī, un visu varēja izjust. Biju pilsētā netālu no mājām. Īsi pirms zemestrīces visi pilsētas suņi sāka riet un gaudot, varēja dzirdēt, kā dreb ēku sienas. Mazliet bija bail. Bet cilvēks to nevar ietekmēt, tāda ir daba,” savus piedzīvojumus turpina klāstīt braucēja.
Pēc Ekvadoras bija Peru. Kā Marika stāsta, milzīga valsts, ar lieliskiem cilvēkiem un ļoti skaistu dabu. Andu kalni, lielisks ēdiens – peruāņu virtuve esot ļoti garda. Daudz kartupeļu ēdienu, jo kartupeļa dzimtene ir Peru. Tur vien ir ap ap 3000 dažādu kartupeļu šķirņu. “Ļoti īpaša peruāņu virtuvei ir jūrascūciņa, ko viņi lieto uzturā. Es gan pati nepamēģināju, jo jūrascūciņa man bija kā mājdzīvnieks, kad biju maza. Nevarēju to nobaudīt ēdienā,” par peruāņu virtuvi stāsta riteņbraucēja.
Peru vēl aizbraukusi uz Maču Pikču. Tas ir viens no mūsdienu pasaules brīnumiem – to bija jāredz, jāizbauda. Tā ir sena inku pilsēta kalna virsotnē, un tur nokļūt ir ļoti sarežģīti. “Kad spāņi iekaroja Dienvidameriku, viņi arī neatrada šo inku pilsētu. Ļoti, ļoti skaista, un, protams, interesanti iedomāties, kā tur kādreiz viss ir bijis, kā cilvēki to būvēja, kā viņi tos smagos akmens bluķus dabūja augšā. Ļoti sirreāli,” par seno inku pilsētu jūsmo Marika.
Ugunszeme – pēdējā pieturvieta
Titikakas ezers. Tas ir augstākais ezers pasaulē. Gandrīz 4000 metru virs jūras līmeņa. Arī lielākais ezers Dienvidamerikā. Ceļš vijies gar pašu ezera malu un otrā puse varējusi redzēt sniegotus kalnus, bet ezera ūdens tumši zils, skaists. “Tad iebraucu Bolīvijā. Tā ir diezgan liela valsts, kontrastaina. Lielu daļu valsts aizņem grūti pieejami kalni un augstkalnu līdzenumi, bet austrumu daļu aizņem Amazones džungļi. Es Bolīviju šķērsoju pa rietumu daļu, kas visa atrodas augstāk par 3000 metriem virs jūras līmeņa. Ar riteni nekad nebiju tādā augstumā braukusi un bieži izjutu skābekļa trūkumu. Tas ķermenim bija liels pārbaudījums. Lēnām, lēnām arī pārbraucu Bolīvijai pāri,” par turpmāko stāsta ceļotāja.
Nākamā pieturvieta bija Čīle. “Šī valsts ir ļoti eiropeiska. Ekonomiski ļoti attīstīta, līdz ar to diezgan dārga. Garākā valsts visā pasaulē pēc teritorijas lieluma. Vispirms šķērsoju Atakamas tuksnesi, tad centrālo daļu, kas arī ir visapdzīvotākā. Tur ir vīnogu lauki un daudz vīna darītavu, kur tiek ražots slavenais Čīles vīns. Tad paši dienvidi – Patagonija. Tur ir kalni, klintis, ledāji, krāčainas upes, ļoti skaista savvaļas daba. Beidzot tiku arī līdz Ugunszemei,” tālāko maršrutu ieskicē Marika. Tā ir liela sala pašos Dienvidamerikas dienvidos, kuru slavenais portugāļu jūras braucējs Ferdinands Magelāns nosaucis par Ugunszemi.
“Iezemieši tur savulaik veica rituālus, dedzināja ugunskurus. No Ugunszemes daļa pieder Čīlei, daļa Argentīnai. „Argentīnu es iepazinu tikai mazliet pašos dienvidos. Biju pilsētā Ušvaja, kas ir pasaulē vistālākā pilsēta dienvidos. Tā ir arī lielākā pilsēta Ugunszemē, tur ceļš arī beidzas. Tālāk īsti vairs nav, kur braukt,” paskaidro braucēja.
Sapņu zeme – Latvija
Ritenis ir jaunās sievietes pārvietošanās līdzeklis, tas ir visburvīgākais veids, kā iepazīt valstis un cilvēkus. Ritenis ir dabai draudzīgs. “Noteikti turpināšu ceļot ar riteni. Es arī esot mājās, Latvijā, pārvietojos ar riteni, jebkādos laika apstākļos. Vasarā apceļošu Latviju, bet konkrētu plānu man nav. Tagad gribu atpūsties, būt mājās pie savējiem. Ceļojums bija piedzīvojums. Es to gribu darīt arī turpmāk, nākotnē. Nebraukšu tomēr uz tik ilgu laiku – tas ir ļoti grūti. Emocionāli prasa lielu izturību – kā tikt galā ar ilgām pēc mājām? Tas ir visgrūtākais,” saka ceļotāja.
Marikai ir daudzas vietas, kurp vēl gribētu doties. Piemēram, Islande, un redzēt Kanādas ziemeļus. Gribētos vēl atgriezties Dienvidamerikā. Kontinents ir ļoti liels un daudz kas palicis neredzēts. “Sapņu zeme man gan ir Latvija. Tā ir vismīļākā vieta, kur atgriezties. Liepāja ir mājas, vismīļākā pilsēta Latvijā. Latvijā ir viss, kas vajadzīgs skaistai un mierīgai dzīvei,” nobeigumā atzīst azartiskā riteņbraucēja.
