Franks Gordons: Divkopienu valsts rēgs 7
Maķedonija ir maza – nepilni 28 tūkstoši kvadrātkilometru, t. i., mazāk nekā puse Latvijas. Iedzīvotāju skaits – akurāt divi miljoni tāpat kā Latvijā. Dibināta 1991. gada 8. septembrī – tātad gandrīz vienlaikus ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Maķedonijas “ģeopolitiskā apkārtne” ir, var teikt, problemātiska: tā robežojas ar Grieķiju (kura apstrīd tai tiesības uz valsts nosaukumu), Serbiju (kuras sastāvā šī zeme bija kā tās dienvidu daļa), Bulgāriju (kur valda uzskats, ka maķedonieši tie paši bulgāri vien ir) un ar “abām albāņu valstīm” – Kosovu un Albāniju.
Šāda apkārtne nav sevišķi iedvesmojoša. Un te, uzmanību, Maķedonijas etniskais sastāvs: pamattautas – pareizticīgo slāvisko maķedoniešu – īpatsvars ir 64 procenti (salīdziniet ar latviešu īpatsvaru Latvijā), bet otras lielākās kopienas – lielākoties islāmticīgo albāņu – īpatsvars ir 25 procenti – mazāks nekā “krievvalodīgajiem” Latvijā. Pārējie 11% ir turki, romi (čigāni) un serbi. Ņemot vērā šo proporciju, pievērsīsimies tam, kas tad šobrīd notiek šai gleznainajā zemē, ko šķērso likteņupe Vardara.
Maķedonija ir, var teikt, pusceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā un paudusi vēlmi kļūt par NATO dalībvalsti. Tīri labas izredzes, vai ne? Diemžēl patlaban Maķedoniju plosa iekšpolitiska krīze, kas saasinājusies kopš pagājušā gada decembrī notikušajām parlamenta vēlēšanām. Kaut gan līdzšinējā varas partija – nacionāldemokrāti ar Nikolu Grajevski priekšgalā – ieguva visvairāk balsu, taču to nepietika stabilas koalīcijas izveidošanai. Tagad nu galvenajai opozīcijas partijai – sociāldemokrātiem – izdevās vienoties ar lielāko albāņu minoritātes partiju “DUI” par koalīcijas sastādīšanu, kas varētu nomainīt nacionāldemokrātu ilggadējo valdīšanu. Šai Maķedonijas albāņu partijai “DUI” ir zināma līdzība ar mums labi pazīstamo “Saskaņu”.
Minētā “DUI” savu piekrišanu kopīgai koalīcijai ar sociāldemokrātiem saistīja ar ultimatīvu prasību: pasludināt albāņu valodu par otru valsts valodu! Sociāldemokrāti šai prasībai piekrita un kopā ar “DUI” sarīkoja masu mītiņus zem saukļa “Par kopīgu Maķedoniju!”. Tas nu izraisīja milzīgu sašutumu nacionāldemokrātu partijas piekritēju vidū, kuri prata sapulcināt vēl plašākas masas zem saukļa “Maķedonija ir mūsu sarkanā līnija!”. Valdības kā nav, tā nav, un galvaspilsētas Skopjes ielās lieta nonāca līdz kautiņiem. Kaislības virmo! Dažos provinces nostūros, kur albāņu procents ir lielāks, albāņu valodai jau ir īpašs statuss. Taču padarīt albāņu valodu par otru valsts valodu visas Maķedonijas mērogā – tas nu būtu divkopienu valsts iedīglis, un, tā kā gan Kosovā, gan Albānijā negaist sapnis par “Lielalbāniju”, varam saprast Maķedonijas prezidentu Džordže Ivanovu, kurš atteicās uzticēt socialdemokrātam Zoranam Zajevam jaunas valdības sastādīšanu, uzsverot, ka valsts valodas statuss albāņu valodai ir pretrunā ar Maķedonijas konstitūciju un apdraudētu šīs valsts nacionālo vienotību.
Lai darītu galu šim haotiskajam stāvoklim, Eiropas Savienības vadība nāca klajā ar priekšlikumu – sarīkot atkārtotas vēlēšanas, līdz kurām provizoriski darbotos valdība, kurā būtu pārstāvētas visas parlamenta frakcijas.
Baltija, protams, nav Balkāni, Daugava nav Vardara, bet divkopienu valsts rēgs, kā zināms, apdraud ne tikai Maķedoniju.
