Bostonas latvietis Gunārs Indārs ne mirkli nešaubās, ka padomju laika Uzvaras piemineklim Latvijā nav vietas 128
Gunārs Indārs nav aizokeāna sapņotājs, kas aiz pārtikušas dzīves un garlaicības nodomājis iemēģināt roku lielajā politikā. Viņš ir autors apmēram tūkstotim izgudrojumu mikroelektronikas nozarē, dibinātājs un līdzīpašnieks veiksmīgam ģimenes uzņēmumam ar piecu miljonu dolāru apgrozījumu, kas veic unikālus NASA pasūtinājumus, kā arī laimīgs ģimenes cilvēks. Taču tā sagadījās, ka vienā no ciemošanās reizēm Latvijā viņš nejauši ievēroja Pārdaugavā vēl neredzētu pieminekli.Ar Indāra gādību pērn izdotās grāmatas “Kā nosargāt Latviju?” pēdējā lappusē ievietoti divi foto: vienā redzams, kā Ukrainā pagājušajā gadā nogāž kādu no Ļeņina statujām, otrā – Uzvaras piemineklis ar vaicājumu: cik ilgi Rīgā vēl stāvēs Latvijas okupāciju slavinošais simbols? Šis jautājums Gunāram vairs nedod miera. Sarunās viņš pieminekli sauc par Pārdaugavas puļķi un ne mirkli nešaubās, ka 18. novembra neatkarīgajā Latvijā tādam nav vietas.Šopavasar 6. maijā kopā ar domubiedru Māri Ruku viņš iesniedza Saeimā 12 236 Latvijas pilsoņu parakstītu ierosinājumu pie pieminekļa izveidot informācijas stendu par laukuma vēsturi un okupācijas režīmu nodarīto postu mūsu valstij, kā arī atjaunot Uzvaras laukumu tā sākotnējā veidolā, kādu to pagājušā gadsimta 30. gados bija iecerējuši Latvijas iedzīvotāji un kam saziedojuši 8 miljonus latu.
– Jums ir vairāk nekā 12 tūkstoši domubiedru, taču Latvijā ne mazums arī tādu, kas novelk – nu jau par vēlu vai, eh, ko ar tiem krieviem kasīsies…
– Domubiedru noteikti ir vēl vairāk. Citi gan jautā, kāpēc ar šo pieminekli nekas netika darīts pirms divdesmit pieciem gadiem. Lai ko darītu, ir divi datumi – vai nu pirms divdesmit pieciem gadiem, vai šodien. Citu datumu nav.
– Kas mudina sākt tik smagu cīņu? Bostonā jums nopietns uzņēmums, daudz darba…
– Cīņa nav tikai par laukumu, tā ir arī par Latviju. Laukums ir sirdssāpe. Vēl ap 1995. gadu es nemaz nezināju, ka tāds piemineklis pastāv. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, vispirms noskaidroju, kas tas tāds ir, un tad bija diezgan slikta sajūta. Tā ir Krievija, nevis Latvija.
Nesen kādā Rīgas antikvariātā uzgāju piecu latu ziedojuma zīmi Uzvaras laukumam. Kad iegāju veikalā, man prasīja, ko es meklējot. Teicu – kaut ko, bez kā nevaru dzīvot, bet nezinu, kas tas ir. Tā manās rokās nonāca šī zīme.
Par šo tematu interesējos jau divdesmit gadus, visu laukuma vēsturi esmu izpētījis. Uzvaras laukumu sāka plānot 1936. gadā, vienu gadu pirms manas piedzimšanas, tāpēc mana dalība parakstu iesniegšanā bija arī simboliska.
– Kaimiņiem igauņiem ar Aļošu Tallinā viegli neklājās…
– Viegli neklājās, tomēr izdevās aizvākt, lai gan tur bija pat kareivju apbedījumi.
– Te pretosies promaskaviskā Rīgas dome, 9. maija svinētāji.
– Nils Ušakovs jau paziņoja – ja grib Uzvaras laukumu atjaunot, Nacionālā bibliotēka jājauc nost. Tas skan jocīgi. Ušakovs ar saviem atbalstītājiem ir pierādījuši, ka šis nav nekāds memoriāls – viņi reizi gadā tur aiziet, lai izpriecātos un piedzertos. Rīgas mērs tur meklē atbalstu, tā ir viņa politiskā bāze.
Šajā laukumā savulaik vācu ģenerāļus kāra, nāves sodu izpildīja. Atceroties 1941. gada deportācijas, 13. jūnijā tas bija pilns ar krievu smagajām mašīnām, bet nākamajā dienā to vairs nebija.
– Vai arī jūsu ģimene 14. jūnijā cieta?
– Tēvs dienu iepriekš uzzināja, ka viens pazīstams komunists viņu no saraksta izsvītrojis, taču viņš tāpat ar patšauteni devās mežā un gaidīja, ka brauks pakaļ. Mājās palika mamma ar pieciem bērniem. Domājusi, ka pamesta, jo nezināja, kur tēvs palicis.
– Ko tēvs darītu, ja tomēr brauktu jums pakaļ?
– Nu, ko tad viņš darītu ar patšauteni?
– Šautu?
– Kā tad. Viņš bija aizsargs, Ulmaņa atbalstītājs, zemnieks. Otrā sarakstā, kas nāca tūlīt pēc tam, bet kuru nepaguva izpildīt, mūsu vārds jau bija.
– Tad nekas cits neatlika kā doties projām no Latvijas – bēgļu gaitās.
– Ja paliktu Latvijā, visi būtu Sibīrijā un tēvu nošautu. Mēs bēgām no krieviem. 1944. gada 29. jūlijā atstājām savas Āriņu mājas Slates pagastā Sēlijā. Pa ceļam varējām redzēt, kā dega Daugavpils. Piestājām Rīgā. Kad gājām ar māsu pa ielu, uz augšu vien skatījos – nebiju tik lielas mājas savā mūžā redzējis. Man tie izskatījās kā debesskrāpji!
– Tagad Latvijai jāgādā par bēgļu uzņemšanu – ir daudz diskusiju, cik cilvēkus varam pieņemt, kādā apjomā viņus nodrošināt. Jūs paņēma pretim Amerika.
– Vispirms no Liepājas ar kuģi nokļuvām Vācijā, kur bijām ienīstie auslanderi (tulkojumā no vācu valodas – ārzemnieki. – I. P.). Labi, ka veiksmīgi nokļuvām amerikāņu zonā. Tēvs pieteicās darbā pie vācu lauksaimniekiem uz Manheimu – izrēķināja, lai nenokļūstam tur, kur nāks krievi. Pirmie izceļoja abi vecākie brāļi – uz Kanādu, mēs pārējie nevarējām turp doties, jo mātei atrada plaušās plankumu. Uz Ameriku mūs izsauca tēvabrālis. Ceļojām ar militāru transporta kuģi, ieradāmies Ņujorkā, iedeva mums katram piecus dolārus un braukšanas biļeti uz vietu, kur jāstrādā. Neviens mūsu gaitām pēc tam vairs nesekoja. Var teikt, ka ASV un Kanāda pieņēma mūs kā darbaspēku.
Un mēs arī visi strādājām. Vilimantikā**, kur sākumā nonācām, bija trīs simti latviešu un tikai viens no viņiem – dzērājs, bet arī viņš strādāja. Tur nebija neviena, kas dzīvotu no kāda labdarības. Tuvējos veikalos latvieši bija ieredzēti, viņiem uzticējās, jo nebija neviena, kas paliktu parādā. Tolaik, ja vajadzēja pirkt ledusskapi, varēja dabūt uz nomaksu tikai ar uzticēšanos, bez līguma. Mans tēvs prasīja veikalniekam: tu man tagad iedod bez līguma ledusskapi, kas būs, ja es nomiršu, kā atdabūsi naudu? Veikalnieks atbildēja: ja tu nomirsi, tad vinnēsi, ja ne – tad es vinnēšu!
– Kā līdz savai kompānijai tikāt, izklausās kā amerikāņu sapnis…
– Biju studējis fiziku, matemātiku, ķīmiju, elektrisko un mehānisko inženieriju. Līdz 1975. gadam strādāju gan lielā kompānijā “Sylvania Electric” pētniecības darbā, kas mani interesēja, gan mazākā firmā, taču īpašnieki to nodzēra. Mēs nopirkām dažas no viņu mašīnām un nolēmām sākt uz savu roku. Toreiz drosmes bija vairāk nekā smadzeņu, tagad es to nekad nedarītu.
– Kāpēc?
– Par daudz liels risks, jo visu ieķīlāju, arī māju, un paņēmu aizdevumu. Tagad tā nedarītu. Viss, kas ienāca, aizgāja uzņēmumam, divas reizes gandrīz bankrotējām, vienkārši pietrūka naudas. Bija arī tādas grūtības, kādu šodien nav. Kad sāc uzņēmumu, to vajag reklamēt, runāt ar klientiem, bet 1975. gadā viena telefona sarunas minūte maksāja trīs dolārus. Tad sūtījām pastkartītes – gadījās, ka mūsējā nonāca departamentā, kur strādāja mans paziņa. Tā dabūjām pirmo lielo darbu no lielas kompānijas.
– Laimīga sagadīšanās.
– Citi man saka: bet kas būtu, ja nebūtu? Būtu kas cits!
– Kas bija jūsu komandā?
– Es biju galvenais dibinātājs. Iesaistīju dēlu, kuram tolaik bija desmit gadi. Šodien viņš teic, ka ir mūsu uzņēmuma vecākais strādnieks. Viņš kļuvis par uzņēmuma pusīpašnieku, nodarbojas vairāk ar cenošanu, jaunākais dēls – ar tehniskajām lietām, meita un sieva strādā birojā. Tagad pie mums ir 30 darbinieki. Bet sākām visu garāžā, kur apkārt auga nezāles.
– Gluži kā Stīvs Džobss – viņš arī savu “Apple” karjeru sāka garāžā.
– Atceros, aizgāju uz darbu no rīta un atnācu mājās tikai otrās dienas vakarā. Drēbes nebija visai smaržīgas… Un tā ne vienreiz vien dabūju strādāt. Kad pieņēmu kādu darbinieku, atalgojumu saņēmu pats pēdējais. Ir bijis gads, kad pats vispār neko nedabūju. Taču enerģijas tolaik bija daudz.
– No kā tad dzīvojāt?
– Liku sievu pie darba!
– Ko jūs ražojat?
– Tās ir detaļas, kuru dimensijas mērām mikronos, kas ir viena tūkstošā daļa no milimetra, un virsmas kvalitāti mērām angstromos, kas ir viena desmitā miljonā daļa no milimetra un ko lieto mikroelektronikā. Mēs tās pulējam. Dažreiz daļiņa ir tik plāna kā puse papīra, pat plānāka. Darām tādus darbus, ko citi nespēj, tāpēc par cenām necīnāmies, tikai par tehnoloģiju. Mums ir apmēram tūkstoš pašu izgudroti ražošanas procesi, ko ļoti sargājam no konkurentiem. Lielākajam klientam cenu neesam mainījuši divdesmit gadus – tolaik viens strādnieks vienu detaļu varēja nopulēt dienā vai divās, šodien jau sešas detaļas dienā. Ja mums teic, ka vajag cenu pazemināt, atbildam, ka to darām, jo ir taču inflācija.
– Esat unikāli?
– Sadarbojamies ar NASA, pulējam viņiem vēja tuneļus. Vēja tuneļos izmēģina lietas, piemēram, ievieto mazu lidmašīnas detaļu un tad redz, kas notiek ar to vējā, kurš sešas reizes pārsniedz skaņas ātrumu.
– Kurā brīdī domas pagriezās uz Latvijas pusi?
– Bostonā bija sabraukuši aktīvi latvieši, rīkoja daudz demonstrāciju. Šeit bija viss koris “Tēvija”, kas dibināts Latvijā. Man vienmēr bija griba piedalīties, tikai trūka iespēju, jo savā uzņēmumā cīnījos par eksistenci. Kopš 90. gadiem lietas sakārtojās un varēju aizbraukt uz Latviju. Pirmā reize laikam bija 1992. gadā, vēl krievu zaldāti staigāja apkārt ar tām lielajām cepurēm. Kad no lidmašīnas ieraudzīju Latviju, man bira asaras.
– Jūs ticējāt sapnim par Latvijas neatkarību? Šeit tikai retais uz to cerēja.
– Es arī neticēju, ka to piedzīvošu, bet tēvs gan, viņš vienmēr cerēja.
– Kāda šķita Rīga Bostonas latvietim?
– Ka jānotiek kaut kam daudz labākam.
– Ko jūs ar to domājāt?
– Visur runāja krieviski, veikalos maz pārtikas un tā, kas bija, labi neizskatījās. Šķita, ka ar laiku tas viss būs labāks.
Pats šeit, Zolitūdē, pie māsasdēla izveidoju uzņēmumu, līdzīgu tam, kas man ASV. Taču mums vajadzēja ievest dažādas ķimikālijas, ko nevarēja nokārtot. Un tad nāca 2000. gads, kad ekonomika pasaulē sabruka.
– Un jums neizdevās sākt te darbu?
– Nebiju paredzējis grūtības, ar kādām būs jāsastopas. Mums vēl nebija nekāda apgrozījuma, bet jau jāalgo grāmatvede. Uztrauca arī tas, ka vienmēr kaut ko vajadzēja piemaksāt par katru atļauju.
– Ā, kukuļi bija jādod?
– Man teica, ka bez tā nevarot nokārtot. Bet mēs pa visu laiku vienīgo kukuli esam devuši UPS kompānijai, kas ved pakas, un tikai Ziemassvētkos – kādu vīna vai šnabja pudeli.
Latvijā bijām ieguldījuši vairākus simtus tūkstošus dolāru, bet redzējām, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi tikai pēc gadiem pieciem, tādēļ uzņēmumu slēdzām.
Taču redzu, ka korupcija Latvijā ir arī tagad. Kur vēl trakāk, ja tas notiek Valsts ieņēmumu dienestā! Kā gan to varēja neredzēt visus šos gadus? Tas ir prātam neaptverami.
Kad neizdevās izveidot uzņēmumu, nodomāju, ka varētu palīdzēt ar savu Amerikas pieredzi. Vēlāk iesaistījos līdzekļu vākšanā trūcīgajiem, runājām ar Zemkopības ministriju par palīdzības pakām. Ieguldīju gan savu naudu, gan izsūtīju e-pastus ar aicinājumu ziedot. Savācām ap piecpadsmit tūkstošiem dolāru. Toreiz tas bija vajadzīgs, jo cilvēkiem vienkārši nebija ko ēst.
– Divas reizes no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai” spārna esat kandidējis Saeimas vēlēšanās. Vai nemulsināja, ka jāiet kopā ar “tēvzemiešiem”, kur daudziem bija garas un melnas “astes”?
– Es biju pret apvienošanos ar viņiem un arī tagad dažās lietās neesmu vienisprātis. Nacionālajai apvienībai īsti nav daudz labu ministru, uzskatu, ka, piemēram, Eināram Cilinskim noteikti vajadzēja būt valdībā.
– Premjere Laimdota Straujuma viņu kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru pirms Latvijas leģionāru piemiņas dienas gājiena noņēma no trases.
– Jo viņš pateica, ka ies 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Manās domās Einārs ir tik taisns kā vijoles stīga un ciest dabūja par savu taisno rīcību.
– Kļūstot par deputātu, dažs neiztur varas, naudas un slavas kārdinājumus.
– Man pašam ir piedzīvojumi ar dažiem deputātiem, kas bija iebraukuši no Amerikas. Viņi patiešām mainījās. Kādam tās bija finansiālas intereses, citiem pat nebija svarīgi, no kuras partijas startēt, ka tikai tiktu pie varas. Zinu gan tādus, kas neizturēja pārbaudi ar naudu, gan tādus, kas – ar slavu.
– Vai trešo reizi balotēsities?
– Domāju, ka – jā.
– Ko gribat izdarīt Latvijas labā?
– Tās lietas, ko daru tagad uzņēmējdarbībā un politikā.
– Skeptiķis teiktu: tas nav iespējams, ka Uzvaras pieminekli Rīgā pārcels vai nojauks!
– Visu pēc kārtas. Jāsāk ar informāciju par vēsturi: kas bija Uzvaras laukums, par 1938. gada Dziesmu svētkiem, krievu ienākšanu Latvijā, arī par 14. jūniju, Hitlera un Staļina nolīgumu. Ja būs informācija, arī tūristi vairāk nāks. Nākamais solis atkarīgs no pirmā, bet galamērķis zināms – lai pieminekļa tur vairs nebūtu. Taču vispirms tas process ir jāiekustina.
– Citi saka: bet tā taču vēsture…
– Nav neko skaista, turklāt var taču pārskatīt vecos līgumus, kas attiecas uz pieminekli, un pārvest to aiz Zilupes.
– Ko darīsit, ja Saeima noraidīs ierosinājumu?***
– Tāds iznākums varētu būt paredzams. Mūsu nākamais solis – panākt, lai varētu izvietot informāciju par Pārdaugavas Uzvaras laukumu vēsturiskā un laikmetīgā aspektā, kā arī par brutālā okupācijas režīma nodarīto postu.
– Šodien Latvijā daudz spriežam par drošību. Vai jums nav bažu par to?
– Tāpēc mums vajag stipru armiju. Grāmatā “Kā nosargāt Latviju?” ir teksts par to, kā Ukrainas austrumdaļā demontē Ļeņina pieminekli, un jautājums: cik tad ilgi vēl stāvēs mūsējais Pārdaugavas puļķis? Kad to izlasīja mans brālis, viņš teica – tu taču traks esi, tādus tekstus liekot iekšā, jo riskē ar savu dzīvību! Viņam bija bail, man nav. Igaunija, Lietuva, Polija tika no negribētiem pieminekļiem vaļā. Vai tad latvieši to nespēj?
*Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija – neatkarīga Amerikas Savienoto Valstu aģentūra, kas nodarbojas ar kosmiskajiem pētījumiem.
**Pilsēta Konektikutas štatā.
*** Saruna ar Gunāru Indāru notika 20. jūnijā, kad vēl nebija zināms, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, ko vada “Saskaņas” deputāts Vitālijs Orlovs, 29. jūnija sēdē nolēma ieteikt Saeimai noraidīt kolektīvo iesniegumu “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”, pamatojoties uz Ārlietu ministrijas un Rīgas domes viedokļiem.
Gunārs Indārs
Dzimis 1937. gadā Latvijā.
1944. gadā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās sākumā uz Vāciju, tad uz ASV.
Beidzis Vindhamas vidusskolu, Konektikutas universitātē un arī citās augstskolās studējis fiziku, matemātiku, ķīmiju, elektrisko un mehānisko inženierzinātni.
”Valley Design Corp.” uzņēmuma dibinātājs un līdzīpašnieks.
Autors apmēram tūkstotim izgudrojumu un vienam patentam ražošanas procesos mikroelektronikā.
Kandidējis 11. un 12. Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta.
Vēsturiska nama Saulkrastos īpašnieks. Seno būvi iecerējis atjaunot sākotnējā izskatā.
Biedrības “Tēvu zemei” vadītājs.
Apvienības “Tēvzemes Daugavas vanagi” biedrs.
Korporācijas “Fraternitas Metropolitana” biedrs.
Bostonas Latviešu evaņģēliski luteriskās trimdas draudzes loceklis.
Piecdesmit piecus gadus laulībā ar dzīvesbiedri Ritu, ģimenē divi dēli un meita.
