Savas lietas daru pati jeb Neatkarība kā spēja sevi realizēt 0
Mīlas romānos, pārspīlētās filmās un dažādos nostāstos izkristalizējies uzskats, ka patiesi mīlošas attiecības ir vien tādas, kurās to dalībnieki pilnībā aizmirst par sevi un pasauli, visu uzmanību koncentrējot vien uz cilvēku sev līdzās. Jāatzīst, ka, dzīvojot ar šādu domu, visticamāk, zaudēsim ne tikai sevi, bet arī attiecības un cilvēku, ar kuru esam saistījušies.
Lai gan ir visnotaļ patīkami apzināties, ka savas bēdas, likstas un citas dzīves nebūšanas var uzticēt arī partnerim, viņam tās, iespējams, pat atrisinot, vairums dzīves cīņu tomēr jāizcīna saviem spēkiem, tā gūstot tik vajadzīgo un vērtīgo tās pieredzi.
Izvirzot mērķus, tos sasniedzot un neapslāpēpjot sevī augošās ambīcijas, mēs veidojamies par spilgtām, patstāvīgām un par sevi pārliecinātām personībām. Savukārt, ļaujot atbildību par savu ikdienu uzņemties otram, laupām paši savas iespējas sevi realizēt. Šādā situācijā, savukārt, gluži likumsakarīgi kritīsies gan mūsu apmierinātība ar sevi, gan attiecību kvalitāte kopumā.
“Uzskatu, ka pāriem ir jāiet roku rokā, tomēr katram pa savu dzīves ceļa pusi un, tās cīņas izcīnot saviem spēkiem. Diezin vai attiecības būs harmoniskas un cilvēki – laimīgi, ja viens otram nemitīgi uzkraus savus pienākumus un problēmas, aizbildinoties ar kļūšanu par vienu veselumu.
Iespējams, tāda ir mana daba, jo jau no bērnības visu esmu gribējusi izdarīt, sasniegt un pārbaudīt pati, taču šaubos, ka ir sievietes, kuras jūtas patiesi laimīgas un sevi realizējušas, ļaujot otrajām pusītēm parūpēties par ikvienu viņu vēlmi, vajadzību un problēmu…” spriež Anita (33), mārketinga direktore.
