Diviem nevajag kļūt par vienu – pamatoti iemesli, kāpēc attiecībās jāsaglabā neatkarība 0
Teju katrs no mums, domājot vai runājot par savu mīļoto cilvēku, mēdz partneri dēvēt par otro pusīti. Šī apgalvojuma būtība, protams, ir romantiska – mēs sastopam kādu, kurš mūs papildina, un kļūstam vēl laimīgāki. Tomēr, kurā brīdī divu kļūšana par vienu veselumu patiesībā nodara lielāku kaitējumu nekā labumu?
Iesaistoties attiecībās, lūkojamies pēc harmonijas un arī zināma komforta gan emocionālā, gan fiziskā līmenī. Taču, sastopoties ar pārmērīgu ērtības sajūtu, varam itin viegli zaudēt ne tikai saikni ar mīļoto cilvēku, bet arī paši ar sevi.
Tieši spēja sevi nepazaudēt, saglabājot paša neatkarību un individualitāti visspilgtāk raksturojošās iezīmes, kā arī vaļaspriekus un tādu redzējumu par pasauli, kāds tas zināmā mērā bija pirms attiecību uzsākšanas, ir viens no veiksmīgu un ilgtspējību attiecību pamatprincipiem. Ne velti tik populārs ir teiciens: “Pirms iemīlies kādā citā, iemācies mīlēt sevi!”
Turpinājumā piedāvājam publicista Maikla Privesa (Michael Prywes) portālā Lifehack.org apkopotos iemeslus, kāpēc neatkarības saglabāšana attiecībās, kā arī savas individualitātes nezaudēšana ir vitāli svarīga harmoniskas kopdzīves un laimīgas ikdienas nodrošināšanā.
Lūk, visnotaļ pamatoti apgalvojumi, kāpēc pat laimīgākajās attiecībās diviem nevajadzētu kļūt par vienu, kā arī mūsu aptaujāto lasītāju viedokļi un pieredze!
Strīdēšanās vietā aizpildīju savu brīvo laiku jeb Neatkarība kā savstarpējās sapratnes avots
Neatkarība nebūt nenozīmē lēmumu pieņemšanu, tos nepārrunājot ar partneri. Tāpat tā neparedz savu vēlmju un vajadzību izvērtēšanu kā augstāku un nozīmīgāku nekā partnerim. Patiesībā neatkarība ir spēja ikdienas emociju, attiecību, sajūtu un notikumu mutulī, kurā liela nozīme ir arī mūsu partnerim, nezaudēt savu individualitāti. Vien, parūpējoties par savu labsajūtu un vajadzībām, kā arī personības nemitīgu attīstību, spēsim sniegt arī mīļotajam cilvēkam nepieciešamo atbalstu un sapratni.
Zināmā mērā šī īpašība ir saistīta arī ar pašpietiekamības attīstīšanu, ko, jāatzīst, ne visiem no mums izdodas apgūt bez zināmām grūtībām. Tomēr tieši tajā slēpjas lielākā daļa ikvienu, ne tikai partnerattiecību, harmonija.
“Attiecībām ar Andri* kļūstot nopietnākām un mums pašiem pieaugot – no studenta statusa “pārceļoties” uz darba ņēmēju un vēlāk arī devēju pozīcijām – gluži likumsakarīgi, mainījās arī mūsu ikdiena. Tajā palika krietni mazāk laika, ko veltīt ne tikai mīļotajam cilvēkam, bet arī sev pašiem. Ne vienmēr mūsu pozīcijas bija līdzvērtīgas. Brīžam svaru kausā vairāk iegūla viņa aizņemtība, brīžam – mana. Un tam visam pa vidu nekur nepazuda mūsu agrākie vaļasprieki un ikdienas aizraušanās.
Sākotnēji es pārmetu vīram viņa došanos tikties ar draugiem vai sportot, jo īpaši brīvdienās, ja nedēļas laikā abi nebijām tikušies praktiski nemaz – vien vakaros, kad noguruši pārrunājām ikdienā piedzīvoto… Kad redzēju, ka, neraugoties ne uz ko, Andris paliek uzticīgs sev un savām interesēm, arī es nolēmu skandālu rīkošanas vietā dažādot savu ikdienu.
Sākumā bija grūti un pat nesaprotami – kāpēc gan man ar kaut ko jānodarbojas, lai īsinātu laiku, kuru patiesībā mēs varētu pavadīt kopā? – tomēr pamazām sapratu, ka patiesībā jau esmu ieguvēja. Pilnveidoju savas prasmes dažos vaļaspriekos, pievērsu vairāk uzmanības sev – iemācījos sevi vairāk mīlēt, būt patstāvīgāka. Tas viennozīmīgi nāca par labu mūsu attiecībām, savstarpējā sapratne un atbalsts ir tikai audzis, turklāt arī kaisle nebūt nav mazinājusies,” atklāj Aija (29), strādā valsts iestādē.
