Divi vienā – šalle un galvassega. Adām tuneļšalli! 1
Lai tiktu pie šalles un galvassegas vienlaikus, ir jāuzada tuneļšalle. To nav grūti izdarīt, jo adījums nepaģēr sarežģītu formu vai rakstu. Un tas šajā steidzīgajā laikmetā, kad, ieguldot maz pūļu, gribam ātri tikt pie rezultāta, ir būtisks faktors.
Materiāls. Dzijas izvēlei nav nekādu ierobežojumu, jo tuneļšalli var adīt gan no vieglās un gaisīgās mohēras, gan no efektdzijas, gan no merīnaitu vilnas dzijas, gan no nevērptās jeb jēldzijas, gan no akrila vai cita sintētiska pavediena. Tā ir gaumes lieta, vien jāņem vērā, ar kādu apģērba gabalu tuneļšalli valkāsit kopā – vai tas būs vienkrāsains mētelis (tad var izvēlēties košu un arī raibu dziju), elegants pusmētelis (šajā gadījumā piemērota mohēra ar vai bez fliteriem) vai vējjaka (tā lieliski sader ar rupji vai vidēji rupji savērptu vilnas dziju). Variācijas ir neierobežotas.
Adīšana. Tuneļšalles standartizmēri: platums 40 cm, garums no 1,20 m līdz 1,40 m (lai var divreiz apvīt ap kaklu vai, ja vēlas, vienu no vijumiem apmest ap kaklu, bet otru – ap galvu).
Var adīt ar apļveida adāmadatām ar auklu (tad gabals viendabīgs, nav vīles) vai ar parastajām adāmadatām. Pirmajā gadījumā uzmet tik daudz valdziņu, lai iegūtu 1,20 m (šalles garums), un ada 40 cm (šalles platums). Otrajā gadījumā uzmet tik daudz valdziņu, lai iegūtu šalles platumu (40 cm), un ada 1,20 līdz 1,40 m (šalles garums), pēc tam galus sašuj, lai veidotos aplis jeb tunelis.
Raksti. Šim aksesuāram mežģīņrakstu dažādu lapiņu, puķīšu un zigzagu atveidā neizvēlas, jo tas neattaisnojas. Divkārt apvīta ap kaklu, tuneļšalle sakrīt ermoņikā, tādēļ komplicēts raksts nevar izcelties.
Lai ļautu izcelties dzijas tekstūrai un krāsu mistrojumam, parasti ada labiski turpkārtā un kreiliski atpakaļkārtā vai tikai labiski (lielisks risinājums, ja dzija ir bieza!). Var adīt vienu valdziņu labiski, otru – kreiliski. Ja gribas, lai, uzliekot šalli galvā, maliņa atrullētos, jāada tikai labiski.
Patentadījums nav ieteicams, jo tad vajag daudz dzijas un šalle sanāk dubultmasīva. Ja tomēr kārojas kādu rakstu, var adīt pīni. Ja ada ar parastajām adatām, izskatās, it kā šallei pa vidu vijas ķēdīte pīnes veidolā. Ja izmanto apļveida adatas ar auklu, veidojas daudzas mazas pīnītes. Pīnes der vienkrāsainai dzijai, raibai ne, jo pazūd krāsu ņirboņā.
UZZIŅA
• Vispopulārākā šķiedra dziju ražošanai ir aitas vilna. Aitas audzē visos platuma grādos – no Skandināvijas līdz pat Jaunzēlandei. Dažādu šķirņu aitu vilna ir ļoti atšķirīga – jo šķiedras matiņš ir smalkāks un garāks, jo mīkstāka, zīdaināka un augstvērtīgāka ir savērptā dzija.
• Viskvalitatīvākā ir merīnvilna (merino), ko iegūst no merīnaitām. Adījumi ir elastīgi, saglabā formu arī pēc mazgāšanas. Labi izskatās apjomīgas pīnes un citi krustoto valdziņu raksti.
• Mohēru iegūst no speciālas šķirnes garspalvainām kazām. Populāra ir kid jeb kazlēnu mohēra. Pavediens ir ļoti slīdīgs, tāpēc ražotājs to parasti vērpj kopā ar poliamīda diegu. No smalkā dzīpara var adīt gan šalles mežģīņrakstā, gan pietīt pie citas – rupjākas dzijas, tā iegūstot nedaudz pūkainu adījumu. Ieadot atsevišķas kazlēnu mohēra joslas, var radīt caurspīdīguma efektu.
• Alpakas (alpaca) vilna ir ļoti mīksta, silta un viegla. Parasti ražo dabīgā – bēšā, brūnā, pelēkā krāsu gammā. Vieglāka par aitas vilnu. Apzīmējums alpaca norāda, ka izmantota pirmā cirpuma vilna, kas ir sevišķi ekskluzīva.
Kašmira (cashmere) dzija ir visdārgākā. To iegūst, ķemmējot īpašas šķirnes smalkvilnas kazas.
• Akrils ir mākslīgā šķiedra, ko ražotājs pievieno vilnai vai kokvilnai, lai dzija labāk turētu formu un krāsu, būtu izturīgāka. No 100 % akrila dzijas apģērbu nevajadzētu adīt.
• Dažkārt vilnas un alpakas pavediens atgādina jēldziju, ir tikai nedaudz savērpts. No tādas dzijas adītam apģērbam sānos un piedurkņu galos (vietās, kas intensīvāk berzētas) parādās vilnas bumbulīši. No tiem var atbrīvoties, tikai mehāniski nolasot. Praktiskāk no tādas dzijas adīt nevis džemperi, bet gan šalli vai cepuri.
