Divi veidi, kā aizkustināt akmeni (jeb izpelnīties mūzikas kritiķa mīlestību). Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja kādas mūziķes vārds recenzijās parādās biežāk nekā citu, turklāt cildinošos toņos, tad tam iemesls ir nevis kāda īpaša mīlestība no mūzikas kritiķa puses, bet gan aktīvāks un regulārāks darbs salīdzinājumā ar daudziem citiem viņas līdzgaitniekiem.
Tā tas pastāvīgi notiek ar Vinetu Sareiku, Agnesi Egliņu, Kristīni Balanas, Ievu Salieti – un arī ar Paulu Šūmani. Labā atmiņā vēl palikusi vijolnieces programma ar ērģelnieci Ilonu Birģeli Rīgas Domā, kad klāt jau nākamais koncerts – Latvijas Radio 1. studijā 2023. gada 16. janvārī. Un tas ir tikai viens no pieturas punktiem, jo tūlīt pēc tam gaidāms latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, kur programmas veidotāji atcerējušies par Helmeru Pavasaru, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra viesošanās Cēsīs (tur varēs dzirdēt Žana Sibēliusa vijoļkoncertu) un, visbeidzot, jauna kamermūzikas programma 8. februārī. Turpretī Latvijas Radio ēkā kopā ar Paulu Šūmani muzicēja altiste Jevgeņija Frolova un čelliste Anna Veselova, un šī apvienība tagad zināma kā stīgu trio “Baltia”. Pirmais ansambļa priekšnesums notika 2022. gada 7. maijā Mazajā Mežotnes pilī, patlaban šis notikums nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā “Gada koncerts”, un tas, protams, ir papildu iemesls, lai dotos tepat uz Radio namu Rīgā.
Otrs lielisks veids, kā pievērst mūzikas kritiķa uzmanību – spēlēt Šostakoviču. Labi daudz Šostakoviča. Īpaši pēdējos piecus stīgu kvartetus no piecpadsmit (bet derēs arī kārtējā interpretācija Astotajam), īpaši Ceturto, Septīto vai Desmito simfoniju (bet derēs arī Otrā un Trešā), katrā ziņā abas klaviersonātes (bet priecāšos arī par “Leļļu dejām” un “Bērnu burtnīcu”), noteikti operu “Deguns” (vai vismaz kamerkantāti “Antiformālistu galerija”). Diemžēl Baham un Bēthovenam pielīdzināmais ģēnijs nevienu oriģināldarbu stīgu trio sastāvam neuzrakstīja. Taču arī latviešiem ir vismaz četri komponisti (trīs miruši un viens dzīvs), kurus iespējams saukt par ģēnijiem, un viens no tiem, protams, ir Tālivaldis Ķeniņš ar 1989. gadā radīto stīgu trio. Blakus šai partitūrai trio “Baltia” koncertā tad nu arī skanēja Vīnes klasika – Ludvigs van Bēthovens Trešo stīgu trio komponējis 27 gadu vecumā, gandrīz vienlaikus ar Ceturto un Piekto, šis žanrs Bēthovena daiļradē tā arī paliek jaunības gadu devums, jo pēc tam par aktuālākiem kļūst stīgu kvarteti un klavieru trio, taču arī Trešais stīgu trio ir izvērsts, nopietns, oriģināls meistardarbs.
Pēdējoreiz ar Vīnes klasiķu daiļradi sastapos “Sinfonietta Rīga” koncertā Lielajā ģildē. Un salīdzinājumā ar šo spēles telpu gandrīz ideālā Latvijas Radio 1. studijas akustika uzreiz kļūst par pārbaudījumu atskaņotājiem, jo dzirdams ir pilnīgi viss – kurā brīdī augstākajās vijoles pasāžās skaņas pavediens pārtrūkst, kurā brīdī čella tonis izklausās pārāk raupjš un dzelžains (tā tomēr ir 18. gadsimta mūzika, nevis Darmštates skolas avangards), kad alts nepelnīti paliek ēnā diviem pārējiem spēles dalībniekiem. Taču kopumā interpretācijas līmenis bija daudzējādā ziņā izkopts, spilgts un aizraujošs – Bēthovena opusa vērienīgo dimensiju iedzīvinājumā mūziķes prata atrast konceptuāli atšķirīgas un kontrastainas emocijas katrai skaņdarba daļai, līdz ar to klausītāji varēja pienācīgi iepazīt gan spriegas un dramatiskas norises, gan trauslu nianšu izgaismojumu; Jevgeņijas Frolovas un Annas Veselovas pieredze dažādos kamerorķestros acīmredzami noslīpējusi alta un čella tembru intensitāti un trāpīgumu; triju mākslinieču priekšnesums vienotā elpojumā pārliecināja par to, ka Paulai Šūmanei un viņas domubiedrēm ir ko teikt par Bēthovena mūziku, un šīs viņu radošās atklāsmes ieguvušas harmoniskus un viengabalainus rakursus.
Programmas otrajā pusē – Tālivalža Ķeniņa stīgu trio. Varbūt lakoniskāks, varbūt saliedētāks par Bēthovena “dievišķajiem garumiem” – kā nekā Ķeniņš ir vispāratzīts arī kā izcils formas meistars, taču šī dramaturģiskā arhitektonika tikai vēl akcentē mūzikas saturu. Un šis saturs ir traģisks, turklāt vēl lielākā mērā nekā daudzi citi Ķeniņa opusi. Orests Silabriedis turpat koncertsarunā piedāvāja interpretācijas atslēgu komponista stīgu trio – atmodas laikā formulēto gaužām rūgto atziņu par Latvijas un latvietības degradāciju un kulturālo sabrukumu piecdesmit gadus ilgušās okupācijas noslēguma brīdī. Tas viss ir tiesa un arī atbilst Ķeniņa vēstulēs lasāmajām pasāžām, taču viņa stīgu trio kā jebkurš izcils un neprogrammatisks mākslas darbs vienlaikus uztverams arī kā tīra abstrakcija, kas uzrunā klausītāju ar tematiskā materiāla risinājumu spozmi, emocionālā vēstījuma koncentrāciju un izteiksmes, stila, skatpunktu individualitāti. Un šo kompozicionālo parametru atainojumā savukārt spožs bija trio “Baltia” – bez kādiem pārspīlējumiem, bez kādiem kliedzošiem afektiem Paula Šūmane, Jevgeņija Frolova un Anna Veselova pievērsa nedalītu uzmanību Ķeniņa opusa vērtībai un piepildījumam, šajā interpretācijā sasniedzot gan mākslinieciskās dramaturģijas un ansambliskuma, gan tembru un raksturu īstenojuma meistarību.
Koncertu kalendārs ziņo, ka trio “Baltia” šogad uzstāsies vēl citās Latvijas koncertzālēs. Un te, protams, noderētu oriģinālrepertuārs – no aizgājušajām paaudzēm ar stīgu trio pelnīti izcelts arī Agra Engelmaņa vārds, bet citādi šo sastāvu latviešu komponisti nav īpaši ievērojuši. Līdz ar to jācer, ka 2021. gadā radītajam Pētera Vaska stīgu trio “Dvēseles pils” laika gaitā pievienosies arī Artura Maskata un Andra Dzenīša, Selgas Mences un Daces Aperānes jaundarbi. Šoreiz piedevās vēl nedaudz no Frīdriha Cerhas miniatūrajām bagatellēm, tādēļ noslēgumā atkal jāatgādina par Šostakoviču – lai nebūtu kārtējo reizi jāspēlē “Romance” no mūzikas kinofilmai “Dundurs”, var pamēģināt stīgu trio pārlikt, piemēram, cikla “Aforismi” lappuses.
